Jēkabpils Vissvētās Dievmātes patvēruma pareizticīgo jeb uniātu baznīca ir vieta ticības brīnumam – bez tā nebūtu atjaunotnes sākuma un tam sekojoša valsts atbalsta. Kad lūgšanas sāk notikt teju drupās, tad atdarās ne tikai sirdis, bet arī maki.
- Uniāti jeb grieķu katoļi – Austrumu kristietības novirziens, kas teju 200 gadus bija sastopams Latgalē un dienvidaustrumu Zemgalē
- Jēkabpilī - viena no retajām uniātu bazilikām, kas saglabājusies līdz mūsdienām
- Celta 1783.gadā, sakrālo funkciju zaudējusi 1950.gadā, kad tur ierīkota mēbeļu noliktava un vēlāk – novadpētniecības muzeja struktūrdaļa
- Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis kopš 1998.gada
- 2004.gadā iekļauta 100 apdraudētāko pieminekļu sarakstā
- Brīnumaini atguvusi pie vecticībniekiem paslēpto svētāko ikonu
- Vairākas reizes ieguvusi finansējumu NKMP konservācijas un restaurācijas programmā
- Parauga objekts ticīgo pašaizliedzībā un perfektā projekta dokumentācijā
AUSTRUMU KRISTIETĪBAS VĒSTNEŠI
“Mums viss ir ieziemots, aktīva darbība nenotiek, bet brauciet – redzēsiet, kā ir,” vēlmei apmeklēt Pokrova jeb Dievmātes patvēruma baznīcu Jēkabpilī atsaucas Irina Gubere, enerģiskā draudzes vadītāja, par kuru dzirdēti tikai labi vārdi – perfektā projektu dokumentācija ir novērtēta gan Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē, gan Valsts kontroles vizītē. Ar to izvērties kuriozs, jo darbiniece, bijusī jēkabpiliete, ar pārliecību teikusi – tādas baznīcas nav! Tātad - kur paliek nauda?
Taču dievnams ir, pie tam ļoti sens un unikāls. Uniāti ir plašai sabiedrībai maz zināma vēstures lappuse, kas saistīta ar Austrumu un Rietumu kristietības sarežģītajām vēsturiskajām attiecībām. Uniātus sauc arī par grieķu katoļiem, un savā vissenākajā stadijā tā bija laipošana starp pareizticību un katolicismu, kas izpaudās gan dogmatikā un rituālos, gan pakļautībā Romas pāvestam un vēlmē tomēr turēties pie Austrumu kristīgajām tradīcijām. To noteica sarežģītā vēsturiski politiskā situācija, kas rezultējās 1596.gada Brestas koncilā. Par uniātiem kļuva Kijevas Metropolijas bīskapi un ticīgie, kas tolaik dzīvoja arī katoliskajā Polijā un Lietuvā. Latvijā tikmēr Austrumu kristietība jau bija ienākusi 11.gadsimta 2.pusē no Kijevas Krievzemes. Daugavas apkaimē Austrumu kristietības izplatīšanos īpaši veicināja aktīvā tirdzniecība, kas līdzi nesa arī garīgās vēsmas. Kad 1670.gadā ar hercoga Jēkaba svētību tiek dibināta Jēkabpils, tad privilēģija tajā apmesties ir tikai slāvu tautības iedzīvotājiem. Viņi tiek aicināti brīvi celt baznīcas, kam bez maksas izmanto hercoga mežu kokmateriālus. Jau pavisam drīz tiek noturēti dievkalpojumi gan pareizticīgo, gan katoļu tradīcijās.
CENTRA DOMINANTE
Šajā laikā Kurzemes hercogistē parādās pirmie uniāti, kas apmetas Ilūkstē un Jēkabpilī. Jau 1670.gadā viņi uzsāka pirmā dievnama būvniecību, un 1678.gadā Svētā Nikolaja baznīca bija uzcelta. Tajā kalpojošie mūki ieguva pilsētnieku cieņu, tādēļ, kad gadsimtu mijā ieradās uniātu Bazilija ordeņa mūki, attieksme pret viņiem bija labvēlīga. 1713.gadā muižnieks Borhs ziedo uniātiem zemi, kur tiek uzcelts vairāku ēku komplekss – baznīca, draudzes skola un hospitālis. 1772.gadā nodeg iepriekš uzceltā koka baznīca un 1783.gadā top šī – Dievmātes patvēruma mūra baznīca, kas šobrīd, savā trešajā gadu simtenī, joprojām veido vecpilsētas centra arhitektonisko un sakrālo dominanti.
Kopā ar blakus esošo Svētā Gara klosteri arī bijusī uniātu baznīca ir kļuvusi par pareizticīgo draudzes rūpju un cerību objektu. Ja šobrīd tas ir piemineklis, kas atdzimst no drupām, tad iepriekšējos gadsimtos tas ir bijis ievērojams reliģiskais un izglītības centrs ar skolu un bagātīgu bibliotēku. Kopš 17.gadsimta vidus uniātu klosterī bija latviešu misionāra amats un nav šaubu, ka starp četriem tūkstošiem grieķu rita katoļu bija ne tikai slāvi. Arī vēlāk, kad nokļūšana Krievijas impērijas sastāvā domstarpības starp katoļiem un pareizticīgajiem atrisināja par labu pēdējiem, šīs baznīcas ietekme uz sabiedrību pārauga tikai konfesionālos ietvarus – Dievmātes Patvēruma baznīca joprojām vienoja gan tautības, gan Austrumu un Rietumu kristietību. Arī abus Daugavas krastus, jo bez uniātu baznīcas silueta Jēkabpils vēsturiskā panorāma nav iedomājama.
BALOŽI LIDO UN CAURVĒJŠ GAUDO
“Mēs ēku pārņēmām 2004.gadā, kad tās stāvoklis bija kritisks. Baznīca bija uz sabrukuma robežas, bija skaidrs, ka bez brīnuma te neiztikt,” ar vairākkārtējām asarām acīs pauž enerģiskā un praktiski domājošā Irina. “Kad ar tiesvedību atdabūjām ēku un zemi, tad te jau bija izveidots plāns autostāvvietas izveidei – tas bija pēdējais brīdis pirms katastrofas. Vēsturiski tā ir bijis vairākkārt, kad liekas – viss, cauri, bet baznīca iztur un paliek savā vietā. Kad ienācām, turējās gandrīz tikai sienas, bet mēs sākām lūgties. Vasarās mēs te lasām aizlūgumus, ziemā lūdzamies Svētā Gara klosterī. Lai notiktu pirmais aizlūgums, lai te vispār varētu droši ienākt, vispirms bija jāizved astoņi kamazi ar veco grunti un grabažām, jāieved astoņi jauni. Ielikām grīdas un logus, stiprinājām pamatus. Veicām vismodernāko apsekošanu, radiolokācijas zondēšanu, darījām visu tā, lai nav jādara otrreiz – pamatīgi. Lūdzāmies, un sāka notikt brīnumi. Atradās mūsu svētākā ikona, kas bija paslēpta pie vecticībniekiem, piesaistījās nauda, lietas sāka notikt. Izpētē atklājās, ka zem pamatiem ir vecā upes gultne, ka baznīcā griesti notur kolonnas, ne otrādi. Kad runājām ar sakrālo būvju arhitekti no Krievijas, viņa teica – “citur tas būtu brīnums, bet baznīcās tas ir normāli”. Nu, jā te Dieva klātbūtne strādā vairāk kā atsevišķi fizikas likumi. Nē, mēs tos cienām, rīkojamies apdomīgi un precīzi, it visā ir iesaistīti profesionāļi, taču šī nav parasta vieta. Tā ir Dievam izlūgta ar lūgšanām un ciešanām, tai ir jāpaliek arī nākamajām paaudzēm. Kad ienācu te pirmo reizi, likās, ka atjaunotne nav iespējama. Baloži lidinās un caurvējš gaudo, viss nolupis, bet sajūta caur smeldzi tik un tā pacilājoša – kā zem Dievmātes plīvura. Vecās sieviņas sāka ziedot pa 10, 20 latiem no katras pensijas un šo ticību nedrīkstēja nodot. Sākām darīt,” stāsta Irina un atceras, ka arī Valsts kontrole padarīto novērtējusi bez neviena iebilduma – te katrs lats un eiro ieguldīts konkrētā darbā, bet tik pat vēl paveikts savām rokām. Kad tika pierādīts, ka draudze šobrīd ir pareizticīga, tātad ‘’tradicionāla”, tad dievnams sāka saņemt arī pašvaldības atbalstu - “uniāti” esot likušies aizdomīgi…
VESELS KVARTĀLS
Ir veiktas visas izpētes, izstrādāta atjaunošanas projekta skiču stadija, atjaunoti logi, lietus ūdens novadīšanas sistēma, kolonnas un grīda, veikts ēkas jumta remonts, tikko pabeigta sienu mazgāšana, izveidots projekts greznā laukakmeņu žoga atjaunošanai... Līdzekļu vēl nepietiek, bet mērķis ir baznīcu atjaunot tādu, kā pirms 100 gadiem – savas darbības pilnbriedā. “Atšķirība no šiem laikiem būs tikai niansēs - kādreizējo divu torņu vietā būs viens, žogs būs daudz pieticīgāks, tāpat nebūs vējtvera. Kādreiz, celšanas laikā, klosteris aizņēma veselu kvartālu no Vecpilsētas laukuma līdz Katoļu un Brīvības ielām. Ar aci šī vienotība vēl ir redzama, bet funkcijas jau simts gadus ir citas. Vislielākos zaudējumus mūsu baznīca cieta Pirmā pasaules kara laikā. Tolaik baznīca tika tā apšaudīta, ka ložu pēdas joprojām saglabājušās pat pie vecticībniekiem paslēptajā Dievmātes ikonā – visapkārt, bet neviena nav trāpījusi nez Dievmātei, nedz mazajam Kristum… Vai tad tas nav brīnums? 1915.gada pavasarī notika evakuācija, kurā uz Krieviju tika aizvests liels daudzums ikonu un rituālo priekšmetu. Pilsoņu kara jukās tas viss pazuda uz neatgriešanos. Līdz ar Latvijas neatkarības iegūšanu dievnamu darbība tika atjaunota, ticīgo bija daudz. Sanāca tā, ka Svētā Gara klosterī un Svētā Nikolaja baznīcā darbojās latviešu pareizticīgo draudzes, bet Dievmātes Patvēruma baznīcā - krievu. Visu kompleksu nekad vairs neizdevās atgūt, kaut prezidents Kārlis Ulmanis netieši to esot solījis,’’ stāsta Irina un norāda uz blakus esošajām ēkām – trīsdesmito gadu Aizsargu nams tagad nodots kultūrai kā Tautas nams, bet toreizējā ugunsdzēsēju depo telpās ir iekārtota pilsētas bibliotēka. Tā kā abas šīs masīvās ēkas ir būvētas uz klostera ēku pamatiem, arī tās ir arhitektūras pieminekļi, un krasas pārmaiņas tajos ir aizliegtas. Arhitektoniskā vienotība ir saglabāta, bet garīgā cieši jo cieši saista ar netālu esošo Svētā Gara klosteri.
KĀ BRĀLĪTIS AR MĀSIŅU
”Liela daļa mūsu baznīcas priekšmetu, arī 19.gadsimta vidū gleznotais ikonostass, joprojām atrodas Svētā Gara klosterī. Uz turieni draudze aiznesa visu, ko vien varēja izglābt, kad 1950.gadā mūsu baznīca tika slēgta. Formālais iemesls bija daudzkārt palielinātais nodoklis, ko draudze vienkārši nespēja samaksāt,” Irina atgādina padomju bezdievības laikus un izsaka cerību, ka ar laiku viss atgriezīsies savās vietās – divas baznīcas bija, divām jāpaliek!
Jā, abu dievnamu liktenis jau vairāk kā pusotra simta gadus ir cieši saistīts. Dievmātes Patvēruma baznīcas cēlēju – uniātu – laiks beidzās 1839.gadā, kad to darbību visā Krievijā ar pavēli aizliedza imperators Nikolajs I, un sakrālo funkciju pārņēma pareizticīgā baznīca. 1850.gadā tika nolemts abas draudzes apvienot, bet dievkalpojumi notika abos dievnamos. 1853.gadā izrādījās, ka Svētā Gara klostera ēka ir tik sliktā stāvoklī, ka turpināt to izmantot ir bīstami, tāpēc draudze pārcēlās uz blakus esošo, plašo un majestātisko Dievmātes Patvēruma baziliku. 1878. gada Jēkabpils ugunsgrēka laikā, kad liela daļa pilsētas ēku nodeg, tā brīnumaini izdzīvo un paliek neskarta. Kad 1888.gadā tiek uzcelta jaunā Svētā Gara klostera ēka, dievkalpojumi atkal notiek abās baznīcās, un tās turpina sadzīvot cieši blakus. “Kā brālītis ar māsiņu,” nosaka Irina, kas dievkalpojumos piedalās abās svētajās vietās. Šobrīd tās ir grūti salīdzināt, jo klosterim, kaut tolaik bez mūkiem, izdevies pastāvēt arī padomju laikos, bet šobrīd tas ir reprezentabls, sakopts, restaurēts, dzīvības piepildīts garīgais komplekss – nozīmīgākais un senākais pareizticības centrs bijušajā Kurzemes hercogistes teritorijā. Arī tas nes atsauces no senāka mantojuma, arī tas ir valsts nozīmes arhitektūras un mākslas piemineklis, taču ar “māsiņu” to grūti salīdzināt – galēji apdraudēta un brūkoša pieminekļa liktenis tam ir gājis secen.
Jā, ejot pa dambja promenādi un vērojot gleznaino ainavu, uz vienu pusi iejūsmo Daugava, uz otru – dievnami. Klostera kupoli pret debesīm zīmējas visā savā krāšņumā, bet uniātu bazilikas augstā, cēlā fasāde izstaro vien mēmu, pazemīgu lūgumu – atļaujiet man arī būt… Kaut bez diviem torņiem un zeltīta interjera, bet stāvus un liecinot.
Veros klostera greznajā, sakoptajā saimniecībā un ceru, ka kādreizējā cienīgumā atdzims arī pavisam tuvu esošā Dievmātes Patvēruma baznīca – vienīgā vērienīgā, klasisko stilu kvalitātei atbilstošā vēlīnā baroka celtne Jēkabpilī. Tā, kas neraugoties uz pārbūvēm un zaudējumiem, ir saglabājusi savu monumentalitāti un nu jau kā pareizticīgo dievnams gaida savu atjaunošanu – ar vēsturisku atsauci uz uniātu jeb grieķu katoļu mantojumu Latvijā, ar sarežģītajiem Austrumu un Rietumu kristietības radu rakstiem un pazemīgu lūgumu pastāvēt.
Elvita Ruka, Mg.art., publiciste, NKMP sabiedrisko attiecību speciāliste
