KULTŪRAS MANTOJUMA AIZSARDZĪBAS SISTĒMAS SĀKUMS (VEIDOŠANA)
1793. gadā Francijas Nacionālais konvents pieņēma likumu par mākslas, vēstures un zinātnes pieminekļu aizsardzību un 1830. gadā izveidoja Francijas Vēstures pieminekļu galveno inspekciju – mūsdienu izpratnē šis fakts atzīstams par kultūras mantojuma aizsardzības sistēmas sākumu. Tas deva impulsu ievērojamām pārmaiņām Eiropā. 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā pieminekļu aizsardzības likumus pieņēma arī citās valstīs. Latvijā jau 1818. gadā Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība nodibināja Kurzemes Provinces muzeju. Pateicoties novadpētnieku un zinātnisko biedrību kultūras vērtību apzināšanas aktivitātēm, laika posms no 18. gadsimta beigām līdz 19. gadsimta otrajai pusei rosināja sabiedrībā atzītu nostāju senatnes pieminekļu saglabāšanā. Baltijā šajā darbā aktīvi iesaistījās vācbaltiešu inteliģence. Arvien populārāka kļuva kultūrvēsturisku ainavu attēlošana, par ko liecina Johana Kristofa Broces zīmējumi. Starp vācbaltu, krievu un latviešu eliti noritēja cīņa par ietekmi reģionā, tikai ārēji saglabājot šķietamu līdzsvaru. Kopienu kultūras dzīve bija samērā nošķirta, izceļot savu atšķirīgo identitāti. Aktivizējās Latviešu nacionālā pašapziņa. 1880. gadā Rīgas vācbaltiešu presē tika izvirzīta ideja sarīkot Baltijas provinču kultūrvēsturisko izstādi. To atklāja 1883. gadā Lielajā Ģildē. 1888. gadā sekoja tāda paša veida izstāde Jelgavā, radot priekšnoteikumus pieminekļu aizsardzības darba aktivizēšanai Baltijā. Kultūras vērtību apzināšanu un vākšanu toreiz Krievijas impērijā ietilpstošajā Latvijas teritorijā sekmēja Krievijas Ģeogrāfijas biedrība, kuras Etnogrāfiskā sekcija 1846. gadā organizēja pirmo ekspedīciju uz Vidzemes un Kurzemes guberņu. 1894. un 1895. gadā dažādos Latvijas novados notika desmit ekspedīcijas, kurās ieguva ap 6000 priekšmetu. Tam sekoja 1896. gadā Rīgā organizētais 10. Viskrievijas arheoloģijas kongress, kura laikā no 1. augusta līdz 15. septembrim notika plaša etnogrāfiska izstāde, ko var uzskatīt par Latvijas etnogrāfiskā brīvdabas muzeja idejisko priekšteci. Latvijas teritorijā nopietna kultūras mantojuma aizsardzības sistēma tika izveidota tūlīt pēc neatkarīgas nacionālas valsts izveidošanas. Latvija pārņēma tā laika izpratnei atbilstošos Eiropas attīstītāko valstu pieminekļu aizsardzības sistēmu principus. Kultūras mantojuma, jo īpaši pilskalnu, apzināšanā ievērojama loma bija 1922. gadā nodibinātajai Senatnes pētītāju biedrībai. 1923. gadā tika pieņemts Likums par pieminekļu aizsardzību un nodibināta Pieminekļu valde. Likuma mērķis bija “Aizsargāt kustamus un nekustamus pieminekļus, kuriem ir arheoloģiska, etnoloģiska, vēsturiska vai mākslas vērtība un kuru uzglabāšana ir Latvijas valsts un tautas interesēs”. 1923. gadā Izglītības ministrija izdeva “Noteikumus par Pieminekļu valdes līdzdarbiniekiem”, iegūstot brīvprātīgu skolotāju un novadpētnieku palīdzību, kuru skaits 1925. gadā pārsniedza 300. Tika uzsākta aktīva informācijas vākšana par potenciāli aizsargājamiem pieminekļiem. 1924. gada 16. aprīlī “Valdības Vēstnesī” publicēja pirmos valsts aizsardzībā ņemtos pieminekļus: Gaides brāļu draudzes saiešanas namu, Riņņukalna akmens laikmeta dzīves vietu un Pinnu dievekļa akmeni. 1924. gadā Pieminekļu valde pieņēma lēmumu par Brīvdabas muzeja dibināšanu, 1928. gadā tajā sāka uzstādīt pirmo senceltni – Rizgu riju –, un 1932. gadā muzeju atvēra apmeklētājiem. Attīstot izveidoto sistēmu, Ministru kabinets 1932. gadā pieņēma “Noteikumus par pieminekļu aizsardzību”. Kultūras vērtību apzināšanā palīdzēja 1920. gadā dibinātais Kultūras fonds. Laikā no 1936. līdz 1940. gadam Pieminekļu valde sadarbībā ar Valsts papīru spiestuvi izdeva žurnālu “Senatne un Māksla”. Pieminekļu valdes darbā īpaša vērība tika pievērsta arheoloģijai, jo visā valdes pastāvēšanas laikā tajā dominēja arheologi un vēsturnieki. Pieminekļu valdes sarakstos iekļauto objektu skaits 1940. gadā sasniedza 1459, no kuriem 232 bija arhitektūras pieminekļi. Tomēr kultūras pieminekļu aizsardzības idejas un atbildīgās amatpersonas tolaik nebija tik ietekmīgas, lai nostātos pret apzinātu vērtīgas apbūves nojaukšanu. Tā Vecrīga zaudēja Doma laukuma un citu nozīmīgu vietu apbūvi. Tikai no 1935. līdz 1938. gadam vien Vecrīgā nojauca 70 vēsturiskas ēkas.
PADOMJU OKUPĀCIJAS LAIKS
Padomju okupācijas laikā kultūras pieminekļu aizsardzības centieni tika pakļauti PSRS valdošajai ideoloģijai, kultūrvēsturiskā ainava tika degradēta, vērtīgas vēsturiskas ēkas pamestas vai izmantotas nepiemēroti. Tomēr, šo laiku nevar vērtēt tikai kā padomju režīma izpausmi, jo Latvijā ievērojamu lomu pieminekļu aizsardzībā noteica tradīcijas, iepriekš iegūtā izpratne un nozarei uzticīgi speciālisti. Padomju sistēmai politiskos nolūkos vajadzēja demonstrēt, ka tā rūpējas par vēsturi un kultūras mantojumu, tāpēc laikā, kad vēstures atspoguļojums kļuva neobjektīvs, tika meklēti politiskās sistēmas ienaidnieki un atsevišķi pieminekļu veidi bija 10 11 apdraudēti, pieminekļu aizsardzībā iesaistīto speciālistu spēja pamatot atsevišķu pieminekļu nozīmi un vērtību daudzviet izglāba no bojāejas unikālas kultūrvēsturiskas bagātības. 1940. gada 1. oktobrī Pieminekļu valdes funkcijas pārņēma Izglītības tautas komisariāta Muzeju un pieminekļu aizsardzības daļa. 1948. gada 29. oktobrī Latvijas PSR Ministru Padome pieņēma lēmumu par kultūras pieminekļu aizsardzības uzlabošanu un uz Latviju attiecināja PSRS nolikumu par pieminekļu aizsardzību. Aktīvāks pieminekļu aizsardzības darbs sākās kopš 1956. gada. Tika pieņemti vairāki lēmumi: “Par memoriālo māju aizsardzību” (1956), “Par arheoloģijas pieminekļu norobežošanu dabā” (1958), “Par Dabas un vēstures biedrības dibināšanu pie LPSR Zinātņu akadēmijas” (1959). 1960. g. notika pirmais šīs biedrības kongress (kopš 1970. g. tās nosaukums ir Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība). 1976. gada 29. oktobrī PSRS Augstākā Padome pieņēma Likumu par vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzību un izmantošanu. Atbilstoši padomju laika praksei arī Latvijas PSR AP 1977. gada 29. decembrī pieņēma Likumu par vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzību un izmantošanu, kas pēc būtības bija PSRS likuma kopija, tomēr nozīmīgi ietekmēja kultūras mantojuma saglabāšanu Latvijā. Vienlaikus notika arī pieminekļu aizsardzības darba politizācija. Tika pieņemti valdības lēmumi “Par pieminekļu celtniecības un memoriālo plākšņu uzstādīšanas kārtību Latvijas PSR teritorijā” un “Par padomju karavīru un partizānu kapu kopšanas kārtību LPSR teritorijā” (abi 1979). Detalizētāku kultūras mantojuma jomas normatīvo aktu – lēmumu “Par vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzību un izmantošanu” – Latvijas PSR MP pieņēma 1982. gada 13. novembrī. Pēc speciālistu iniciatīvas tika virzīti arī ļoti pragmatiski kultūras vērtību saglabāšanas dokumenti, piemēram, lēmums “Par pirmām kārtām veicamiem Vecrīgas remonta, restaurācijas un labiekārtošanas pasākumiem” (1982). Padomju laikā kultūras pieminekļu aizsardzībā darbojās šādas atbildīgās institūcijas: LPSR Kultūras ministrijas Muzeju, tēlotājas mākslas un pieminekļu aizsardzības pārvalde, Kultūras pieminekļu aizsardzības zinātniski metodiskā padome, Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniski pētnieciskā padome (dibināta 1968. g.). Pieminekļu izpētes un projektēšanas jomā darbojās Kultūras pieminekļu restaurēšanas projektēšanas kantoris (izveidots 1965. g.), vēlāk Restaurācijas institūts. Praktisko restaurāciju veica Zinātniskā restaurēšanas pārvalde (pirmsākumi 1951. g.). Rajonu novadpētniecības muzejos darbojās kultūras pieminekļu aizsardzības sektori (kopš 1973. g. rajonu inspektori) un Rīgas Arhitektūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (izveidota 1968. g.). Padomju laika kultūras mantojuma aizsardzības darbs jāvērtē uzmanīgi un atbildīgi. Politiska diktāta režīmā ne visi notikumi un patiesie iemesli var būt objektīvi dokumentēti. Tika izvērsta samērā plaša kultūras vērtību apzināšana. Notika ikonu un citu mākslas vērtību uzskaite pareizticīgo un vecticībnieku dievnamos. Tika izstrādāti un apstiprināti visu tipoloģisko grupu valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksti. Arhitektūras mantojuma jomā notika izpēte un nozīmīgāko kultūras pieminekļu uzmērīšana. Vispārēju vēsturisku vērtību iznīcināšanas un cenzūras apstākļos tieši godprātīgi cilvēki ir palīdzējuši izglābt no bojāejas Latvijas nozīmīgākās kultūrvēsturiskās vērtības. Tādu objektu kā Rundāles pils, Lielstraupes pils, Brīvības pieminekļa, Sv. Pētera baznīcas, Vecrīgas un daudzu citu atjaunošanas darbi un arheoloģiskās izpētes organizēšana hidroelektrostaciju būvniecības laikā Daugavas krastos nebija padomju sistēmas nopelns, bet gan tā laika speciālistu prasme apmānīt režīmu, pasniedzot restaurācijas un izpētes nepieciešamību politiskajam režīmam pieņemamā argumentācijā un izmantojot to gan sava laika sabiedrības, gan nākamo paaudžu dzīves kvalitātei.
KULTŪRAS MANTOJUMA AIZSARDZĪBA PĒC NEATKARĪBAS ATGŪŠANAS
1988. gada 30. septembrī – laikā, kad Latvijas sabiedrībā uzplauka neatkarības centieni, – tika izveidota Valsts vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (kopš 1992. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, tagad Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde). Tā ir kultūras ministra padotībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kas īsteno valsts kontroli kultūras pieminekļu aizsardzībā, veic kultūras mantojuma apzināšanu, izpēti un pieminekļu uzskaiti. Neatkarības centieni visātrāk un visspilgtāk izpaudās dažādās kultūras jomās. Kultūras pieminekļu aizsardzības darbinieki bija starp pirmajiem, kas cēla gaismā jaunas vērtības. Neskatoties uz padomju armijas klātbūtni, jau 1990.gadā Inspekcija uzsāka Latvijas kultūrainavas aerofoto fiksāciju. Lidojumos ar helikopteri tika uzņemti vairāk kā 600 attēlu, kas raksturo kultūras mantojuma saglabāšanas stāvokli Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas brīdī. Sākumā, vēl strādājot ar padomju laika pieminekļu sarakstiem un Latvijas PSR normatīvajiem aktiem, radās vairākas konfliktsituācijas. Laikā, kad brīvības centieni ģenerēja aktīvu, uz pārmaiņām vērstu rīcību, Inspekcija atļāva pilsētu vēsturiskajos centros demontēt Ļeņina pieminekļus. Visbiežāk tie bija izvietoti publiskās ārtelpas nozīmīgākajās vietās, ignorējot vēsturisko plānojumu, pilsētvides mērogu un raksturu. Formāli šāds solis gan neatbilda likumam. Padomju režīma sabrukuma un neatkarīgas valsts atjaunošanas pirmajā posmā kultūras pieminekļu aizsardzībā pazuda birokrātija. Normatīvie akti, kas bija pretrunā ar neatkarīgas valsts ideju, netika ievēroti, kultūras pieminekļu aizsardzības darbs ļoti grūtos ekonomiskos apstākļos bija orientēts uz pragmatisku rīcību. 1992. gada 12. februārī Latvijā – pirmajā no postpadomju valstīm – tika pieņemts likums “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, kas ar papildinājumiem ir spēkā joprojām. Šobrīd kultūras pieminekļu aizsardzības tiesiskais regulējums balstās uz vairākām specifiskām starptautiskām konvencijām, kurām Latvija ir pievienojusies, kā arī uz likumiem, Ministru kabineta noteikumiem, Augstākās Padomes lēmumiem un Ministru kabineta rīkojumiem, kas tieši skar kultūras mantojuma 12 13 saglabāšanas darbu, un uz citiem vispārīgiem normatīviem aktiem – vairāk nekā 70 starptautiskām hartām, deklarācijām, rezolūcijām, rekomendācijām un citiem starptautiskiem dokumentiem. Atjaunotās Latvijas kultūras mantojuma sistēmas izveidē liela loma bija citu Eiropas attīstīto valstu pieredzei. Entuziasma pilnu darbu Eiropas kultūras mantojuma filozofijas attīstībā ir devusi Eiropas Padome, organizējot plašu sadarbību ar visām Eiropas valstīm un izstrādājot dažādas ar kultūras vērtību praktisko aizsardzību saistītas rekomendācijas. 1992. gada 16. janvārī Valetā (Malta) EP pieņēma Eiropas Konvenciju arheoloģiskā mantojuma aizsardzībai, 2000. gada 20. oktobrī Florencē (Itālija) – Eiropas Ainavu konvenciju un 2005. gada 27. oktobrī Faro (Portugāle) – Vispārējo konvenciju par kultūras mantojuma vērtību sabiedrībai, kuru var uzskatīt par Eiropas Padomes ieguldījuma kulmināciju kultūras mantojuma saglabāšanā. Uz demokrātiskiem principiem uzbūvētā Eiropas valstu kultūras mantojuma profesionālās sadarbības platforma un augstas raudzes ekspertu palīdzības sistēma veiksmīgi bija noteikusi un virzījusi kultūras mantojuma saglabāšanas toni Eiropā. Diemžēl, šobrīd šī sistēma politiķu radīto reformu rezultātā savu ietekmi pakāpeniski zaudē. Latvija ir iesaistījusies Eiropas Padomes, UNESCO, ICOMOS, ICCROM un citu starptautisku institūciju darbībā, notiek sadarbība ar Igaunijas, Lietuvas, Norvēģijas, Zviedrijas, Francijas, Spānijas, Somijas, Beļģijas un citu valstu ekspertiem. Darbojoties Eiropas Padomes Kultūras mantojuma komitejā, Latvijā attīstīti vairāki tehniskās sadarbības projekti Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanā, normatīvās bāzes pilnveidošanā, Daugavas ielejas kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanā, Abavas ielejas kultūrainavas saglabāšanā, saistībā ar mūsdienu vides mākslas iesaisti un amata prasmju apmācībā. Nozīmīga loma kultūras mantojuma filozofijas iedzīvināšanā ir bijusi Eiropas kultūras mantojuma dienām, kuras Latvija organizē kopš 1995. gada. Katru gadu tiek izvēlēta tēma, kura kļūst par zināmu prioritāti visā kultūras mantojuma saglabāšanas darbā, tiek izdota un izplatīta speciāla publikācija. Latvija aktīvi sadarbojas arī ar tuvākajām kaimiņvalstīm. Sākotnējā triju Baltijas valstu sadarbība ir paplašinājusies, un Latvija iesaistījusies Baltijas jūras valstu kultūras mantojuma komitejā. Neatkarīgās Latvijas kultūras mantojuma aizsardzības sistēma visā tās pastāvēšanas laikā ir risinājusi kultūras mantojuma attiecības ar mūsdienu arhitektūru, mākslu un dizainu. Jau 1999. gadā inspekcija organizēja semināru “Kultūras mantojums, māksla un sabiedrība”, 2000. gadā starptautisku konferenci, kur tika pieņemta „Rīgas harta par autentiskumu un vēsturisko objektu atjaunošanu kultūras mantojuma kontekstā”, 2002. gadā diskusiju “Par plānošanas problēmām un jauno apbūvi pilsētu vēsturiskajos centros” un starptautisku konferenci „Mūsdienu arhitektūra un dizains pilsētu vēsturiskos centros”, 2007. gadā starptautisku semināru ”Pilsētu vēsturisko centru saglabāšana un attīstība”, 2008. gadā diskusiju “Pilsētvides dizaina kvalitāte pilsētu vēsturiskajos centros”, 2009. gadā, izmantojot Francijas tramvaja plānošanas un dizaina piemērus, semināru “Tramvaju satiksmes attīstība pilsētu vēsturiskajos centros”, 2010.gadā 4. Baltijas jūras reģiona kultūras mantojuma forumu „Kultūras mantojums – mūsdienu izaicinājums”, 2012. gadā Francijas - Latvijas lekciju ciklu veltītu kultūras mantojumam, arhitektūrai un ainavai „Dzirde-garša-tauste-redze”, 2015.gadā Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības ietvaros starptautisko konferenci „Kultūras mantojuma, mūsdienu arhitektūras un dizaina mijiedarbība”, 2023.gadā Latvijas prezidentūras Eiropas Padomes ietvaros starptautisku konferenci par tēmu “Mūsdienu arhitektūras vieta kultūras mantojuma saglabāšanā”. Latvija ir bijusi arī pirmā starp kaimiņvalstīm, kas iesaistījās Eiropas mantojuma zīmes sākotnējā iniciatīvā. Kopš 1996. gada veselu desmitgadi kultūras pieminekļu aizsardzības darba prioritāte ir bijusi Rīgas vēsturiskā centra aizsardzība. Tika sagatavota dokumentācija tā iekļaušanai UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, notika plašas diskusijas par visdažādākajiem plānošanas, arhitektūras, mākslas un dizaina jautājumiem, izturēts ekonomiskais spiediens un nav pieļauta vides degradācija. Sākotnēji nedrošā uzņēmēju vide, nekorektie jautājumu kārtošanas paņēmieni un ātras peļņas gūšanas nolūki, kultūras mantojuma nozarei radīja īpašus izaicinājumus, un tie veiksmīgi tika pārvarēti. Nozīmīgu ieguldījumu atjaunotās Latvijas kultūras mantojuma sistēmas izveidē ir sniegusi Zviedrijas Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. Jau 1992.gadā zviedru kolēģi organizēja Igaunijas, Latvijas un Lietuvas vadošo amatpersonu pieredzes apmaiņu un apmācību kultūras mantojuma aizsardzībā. 2000. gadā inspekcija parakstīja līgumu ar Zviedrijas Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi par sadarbību Ungurmuižas, Rāmavas muižas un Sabiles sinagogas restaurācijā, kā arī par pieredzes apmaiņu, restauratoru un amatnieku apmācību un informācijas izplatīšanu. Inspekcija vadīja profesionālu, ļoti plašu starptautisku apmācības projektu. Ilgstoši īpaši veiksmīga sadarbība Latvijai izveidojusies ar Norvēģijas nacionālo kultūras mantojuma direktorātu. Sākotnēji izdotie padomi Rīgas vēsturiskā centra ēku īpašniekiem un organizētie kursi koka logu restaurācijā pamazām pārauga regulārā profesionālu speciālistu iedvesmojošā sadarbībā un vairāku Latvijai nozīmīgu kultūras pieminekļu paraugrestaurācijā. Tādu nozīmīgu kultūras pieminekļu kā Ludzas Lielās sinagogas, Rēzeknes Zaļās sinagogas, Cēsu Viduslaiku pils rietumu torņa, Kuldīgas Vecā rātsnama, Jāņa Akuratera muzeja Rīgā, Raiņa un Aspazijas muzeja Jūrmalā, Raiņa un Aspazijas mājas Rīgā, Ostas noliktavas Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un Raiņa muzeja Tadenavā restaurācijas darbi liecina par paveiktā darba plašo apjomu. Pateicoties Francijas vēstniecības Latvijā ieinteresētībai regulāri tiek attīstīti sadarbības projekti kultūras mantojuma filozofijas stiprināšanā un restaurācijas pieredzes gūšanā. Latvijas luterāņu baznīcu atjaunošanā nozīmīgs ir Vācijas 14 15 privāto fondu atbalsts, savukārt Polijas valdības atbalsts un kultūras mantojuma speciālistu iesaistīšanās sniegusi būtisku ieguldījumu Latgales kultūrvēsturisko vērtību apzināšanā un saglabāšanā. Pēc valsts neatkarības atgūšanas, kultūras pieminekļu aizsardzībai attīstoties – sasniedzot simtgadi, ir iegūta stabila, darbotiesspējīga sistēma. Tā nav statiska, bet attīstās, reaģējot uz prioritātēm un reāli izpildāmām iespējām. Praktiskais kultūras pieminekļu aizsardzības darbs Latvijā sākas ar vērtību apzināšanu, izvērtēšanu, objektu iekļaušanu Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, aizsardzības prasību noteikšanu, praktiskiem uzturēšanas un atjaunošanas darbiem, kā arī ar izmaiņu kontroli, konsultācijām un finansiāla atbalsta sniegšanu. Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu stāvokļa uzraudzība un kontrole ietver sevī aktuālas informācijas komplektēšanu par objektiem, to apsekošanu un pārbaudi dabā. 2022.gadā Latvijā pabeigta kompleksa un visaptveroša Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksta pārskatīšana. Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu skaits uz 01.08.2023 ir 8948 kultūras pieminekļi, no tiem 3983 valsts nozīmes, 3395 reģiona nozīmes un 1570 vietējās nozīmes kultūras pieminekļi; 7317 nekustami un 1631 kustami kultūras pieminekļi. Pārvaldē uzkrāts ievērojams dokumentācijas apjoms par katru aizsargājamu kultūras pieminekli, tās Informācijas centrā apkopoto arhīva vienību skaits sniedzas pāri 700 000. Centrā glabājas vērtīgi materiāli kopš pieminekļu aizsardzības sistēmas izveidošanas, atsevišķi dokumenti ir ļoti seni (senākais – S. Hanninga hronika no 1589. gada). Dokumentu lielāko apjomu veido Leona Plauciņa cītīgi vāktie materiāli par katru arhitektūras pieminekli un sistemātiski vāktie apsekojumu materiāli par arheoloģijas un mākslas pieminekļiem. 2022.gadā pabeigta jaunas kultūras mantojuma pārvaldības informācijas sistēmas izstrāde. Jau desmit gadus kultūras pieminekļu apzināšanā un fiksācijā tiek izmantotas modernās tehnoloģijas - 3D skenēšana un citas metodes. Arvien vairāk tiek ierobežota mākslas un antikvāro priekšmetu nelegālā aprite. Pārvalde pēdējo gadu laikā ir attīstījusi īpašu uzraudzības sistēmu, iekļaujoties arī nelikumīgi iegūtu finanšu līdzekļu aprites apkarošanā. Pārvaldes struktūrā darbojas neliels Latvijas Arhitektūras muzejs, kura uzdevums ir apzināt, vākt, pētīt un popularizēt Latvijas arhitektūras mantojumu. Muzeja krājums ietver arhitektu biogrāfisko informāciju un ievērojamāko meistaru zīmējumu kolekciju. Vērtējot kultūras pieminekļu saglabāšanu pēdējo 30 gadu laikā, svarīgi atcerēties, kādā stāvoklī bija liela daļa īpašumu valsts neatkarības atgūšanas brīdī, un novērtēt situāciju tagad. Latvijas baznīcas ir atguvušas sākotnējo funkciju, lielākā daļa pamesto dievnamu ir atjaunoti, tiem uzlikti jauni jumti, atjaunotas iekārtas, interjeri, sakopta apkārtne. Atjaunotas arī muižas un pilis, unikālas dzīvojamās un sabiedriskās ēkas. Būtiski ir pārvērtusies Latvijas ainava, līdz ar to uzlabojusies cilvēku dzīves kvalitāte. Diemžēl, līdzīgi kā citās valstīs, arī Latvijā ir objekti, kuru atjaunošana nenotiek, un arī tādi, kas gājuši bojā. Iemesli ir visdažādākie, bet visizplatītākais – līdzekļu trūkums. Latvijas kultūras mantojums ir izgājis cauri padomju režīma bezatbildības un pat apzinātas postīšanas periodam. Likumīgie īpašnieki ir atguvuši savus īpašumus, taču ne visos gadījumos viņiem ir bijuši līdzekļi to uzturēšanai. Ne vienmēr izdodas panākt vajadzīgo kvalitāti vērtību saglabāšanā. Kultūras pieminekļu aizsardzības sistēmā paveikto ir veidojis katra nozares speciālista, eksperta, amatpersonas aizrautīgs un profesionāls ieguldījums. Kultūras pieminekļu aizsardzības sistēma var lepoties ar pieredzējušu speciālistu komandu visdažādākajās jomās, sākot ar vēsturi, mākslām, teritorijas plānošanu un restaurāciju līdz komunikācijai un modernajām tehnoloģijām. Pārvaldē strādā arī daudzi jauni, daudzsološi speciālisti. Neatsveramu palīdzību šajā darbā snieguši pussimts dažādu konsultatīvo padomju ekspertu un atsevišķi konsultanti. Vienmēr atsaucīgas bijušas citas kultūras institūcijas: Rundāles pils muzejs, Turaidas Muzejrezervāts, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas universitāte, Latvijas Kultūras akadēmija, Latvijas Mākslas akadēmija un citi. Visbūtiskākā loma vērtību praktiskajā saglabāšanā ir kultūrvēsturisku objektu saimniekiem, pētniekiem, restauratoriem, kā arī tai sabiedrības daļai, kas mīl vēsturisko mantojumu.
Juris Dambis
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs
