Katra cilvēka attiecības ar Augstāko spēku ir individuālas, taču ticība Dievam ir radījusi mūsu kultūrvēsturisko telpu – bez sakoptām baznīcām sevi cienoša Latvijas ainava nav iedomājama.
SABIEDRĪBAS SEISMOGRĀFS
Laiks, kad baznīcas slēdza, demolēja un piesmēja, ir pagājis. Kā pierāda pasaules vēsture, ticība Augstākam spēkam ir viena no cilvēka pamatvajadzībām – no džungļu aborigēna līdz intelekta spīdeklim. To neatceļ ne valsts iekārta, ne zinātniskie sasniegumi, ne reliģiju un konfesiju daudzveidība. Latvija vēsturiski ir kļuvusi par kristietības teritoriju, kuras pārklājumā paliek arī mūsdienu globālisma un garīgo eksperimentu gaisotnē. Ticības brīvība ir respektējama un dziļi personiska lieta, taču, kamēr katra cilvēka dvēselē neielīdīsi, valsts un tautas vērtības raksturo vide – kultūrvēsturiskā ainava. Vai tā ir iedomājama bez sakrālās apbūves?
Baznīcu silueti Latvijas ainavā ir vēstnieki un liecinieki vienlaikus. Katrs dievnams iznes savu vēsturisko vēsti, stāsta unikālo tapšanas un saglabāšanās stāstu, piemin svētos un izcilus laikabiedrus, reprezentē būvnieku un mākslinieku meistarību, kamēr tā stāvoklis ir liecība šodien notiekošajam – sabiedrības seismogrāfs. To, cik pilnas vai tukšas ir baznīcas, redz tikai savējie, taču ārpuse pieder visiem – viesiem un mājiniekiem, citādi ticīgiem vai vispār neticīgiem. Ja brūkoša baznīca nesāp nevienam, tad krīze ir gan baznīcas iekšpusē, gan visos, kas apkārt. Kad uz visiem baznīcu jumtiem augs bērziņi, tad trauksmi zvanīt būs par vēlu – materiālajā ziņā. Tāpat, ja visas mūsu baznīcas un greznās katedrāles izrādīsies tukšas pat augstu reliģisku svētku laikā, tad dārgās restaurācijas būs tikai puse no virsuzdevuma. Tāpēc sakrālais mantojums jāsargā no abām pusēm, jāmīl un jāstiprina gan kā garīgā svētnīca, gan materiāla, vēsturiska celtne.
NO DIEVPALĪGA PIE VALSTS
Latvijā ir aptuveni astoņi simti baznīcu, un tās visas ir pakļautas dabiskai novecošanai. Lai dievnamiem netecētu jumti, nesēstos pamati, nepūtu grīdas, negāztos torņi, lai senā sakrālā arhitektūra arī mūsdienās pildītu savu pamata funkciju, pulcējot mūsdienu draudzes, lai izrādītu savas mākslas un sakrālās bagātības, ir vajadzīgs darbs un ieguldījumi. Īsi un vienkārši – ir nepieciešams finansējums, kas, jo īpaši mazajām draudzēm, ir tik sāpīgs jautājums, ka pašu spēkiem vien nav atrisināms. Jā, ir tāda mistiska lieta kā Dievpalīgs, bet pat reliģiskās organizācijas būvniecības un restaurācijas jautājumos uz to vien nepaļaujas. Tā kā sakrālais mantojums ir ļoti būtiska valstiski aizsargājamo pieminekļu daļa, tad Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei tā ir viena no vissvarīgākajām rūpēm – glābt un restaurēt Latvijas dievnamus. Valsts aizsargāto pieminekļu sarakstā šobrīd ir 375 dievnami – 241 valsts nozīmes un 134 vietējas nozīmes pieminekļi.
Paužot valstisku atbalstu Latvijas dievnamiem kā izcilai mūsu kultūrvides bagātībai, 2017. gadā tika pieņemts Sakrālā mantojuma saglabāšanas finansēšanas likums. Tā anotācijā norādīts, ka, lai nodrošinātu vēsturisko ēku saglabāšanu, šajā programmā katru gadu būtu nepieciešami vismaz 4 miljoni eiro. Realitāte ir atšķirīga. Triju gadu laikā Sakrālā mantojuma saglabāšanas programmai kopumā piešķirts tikai pusotrs miljons eiro, palīdzot saglābt pašas kritiskākās situācijas aptuveni 50 dievnamos. Šobrīd izskan bažas, ka nākamā gada budžetā šim mērķim varētu atvēlēt tikai pusmiljonu eiro vai pat finansējumu neparedzēt vispār. Šāda neskaidrība ļauj vien izglābt un pielāpīt, bieži liedzot iespēju ilgtermiņā plānot nozīmīgāku konservāciju un restaurāciju, kā arī cerēt uz kvalitatīva darba darītāju pieejamību.
Saistībā ar finansējuma apdraudējumu, trauksmi ceļ gan lielo konfesiju vadītāji, gan Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. Par Sakrālās programmas turpmāko nodrošināšanu ir nosūtīta vēstule Saeimas deputātiem, tieslietu ministram un kultūras ministram, kurās ir vēlreiz skaidrota programmas nozīmība – tas ir aicinājums paredzēt ikgadēju finansējumu sakrālā mantojuma objektiem vismaz 2 miljonu eiro apmērā. Šī summa sniegtu iespēju ilgtermiņā īstenot apjomīgākus darbus, kā arī aptvert plašāku atbalstīto objektu skaitu.
MANTOJUMA REIZRĒĶINI
Kā tad Sakrālā mantojuma finansējuma programma darbojas praktiski?
Finansējumam var pieteikties visas Latvijā reģistrētās reliģiskās savienības, kā arī reliģiskās organizācijas, kuras neietilpst nevienā reliģiskā organizācijā, ja to īpašumā ir valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā esošs dievnams. Realitātē līdz šim finansējumu lūgušas četras tradicionālās konfesijas – Latviešu evaņģēliski luteriskā baznīca, Romas Katoļu baznīca, Latvijas Pareizticīgo sinode un Vecticībnieku draudzes, kas pieteikumus iesniedz centralizēti, kā arī atsevišķi – Anglikāņu baznīca un Aizputes autonomā evaņģēliski luteriskā draudze. Konfesijas savā iekšienē izskata, kuriem objektiem, viņuprāt, ir vajadzīga vissteidzamākā palīdzība, bet NKMP eksperti šos pieteikumus izvērtē saistībā gan ar objektu tehnisko stāvokli un apdraudējumu, gan iesniegto projektu un tāmju kvalitāti. Piešķirto finansējumu šajā gadījumā saņem objekta tiešais juridiskais saimnieks un viņa projektā apstiprinātais būvnieks. Būtiski, ka šī programma atbalsta arī vietējas nozīmes pieminekļus. Otrs veids, kā pretendēt uz finansējumu, ir NKMP “Konservācijas un restaurācijas” programma, kur finansējums ir daudz mazāks, taču var pieteikties tiešie objektu saimnieki – bez centralizētās virsvadības izstrādātajām prioritātēm.
Ko rāda skaitļi? 2019.un 2020.gadā uz valsts atbalstu sakrālajam mantojumam kopumā pieteikušies 133 objekti. Divu gadu sakrālā mantojuma programmās atbalstu saņēmuši 37 objekti, daži atkārtoti. Simptomātiska ir situācija 2020.gadā, kad Sakrālā mantojuma programmas finansējums bija 500 000 un no pieteiktajiem 108 objektiem bija iespējams atbalstīt 23 dievnamos ieplānotos darbus. Pieprasījumu kopsumma bija gandrīz četri ar pus miljoni eiro. Tikmēr ”Kultūras pieminekļu konservācijas un restaurācijas” programmas 1. konkursā no 350 400 eiro kopīgā finansējuma 160 400 tika sakrālajam mantojumam, 2.konkursā – 59 700 eiro no 173 400. Papildus ārkārtas finansējumā, kas nozarei tika deleģēts Covid seku likvidēšanai, izsludinātajā papildus 3.konkursā no sadalītajiem 394 555 eiro 123 566 tika piešķirti sakrālajam mantojumam – tātad ievērojama daļa. No visiem sakrālajiem objektiem, kuru vēlmes nonākušas līdz NKMP, nekādu atbalstu nav saņēmuši 53 dievnami. Atsevišķas mērķdotācijas saņēmis Rīgas doms (30 000 eiro) un Jēkaba katedrāle (515 000 eiro). Kopumā 2020.gadā sakrālajam mantojumam piešķirts 1 388 666 eiro liels finansējums. Jautājums – kas notiks tālāk, jo laiks zobs dara savu, bet reti kura dievnama restaurācija uzskatāma par pabeigtu. Gluži pretēji – vairumam ir izdarīts vien pats nepieciešamākais.
DAŽĀDI MODEĻI
Centralizēti finansētā sakrālā programma ir efektīgs, taču ne ideāls veids, kā risināt dievnamu materiālās substances glābšanu. Šajā gadījumā līdz NKMP nonāk tikai tie sakrālie pieminekļi, kuri liekas prioritāri konfesiju vadībai. NKMP, savukārt, aizstāv materiālo mantojumu, ēku izvērtējot no apdraudētības viedokļa. Ārkārtas konkursā konkrētu darbu veikšanai finansējumu saņēma 19 baznīcas. Šīs summas variējās no 1300 eiro Rēzeknes luterāņu baznīcas tehniskās apsekošanas veikšanai līdz 20 000 eiro piešķīrumam Meņģeles luterāņu baznīcas jumtam un Skaistkalnes katoļu klostera neatliekamajiem glābšanas darbiem. Piešķīrumi ir nelieli tādēļ, ka nauda jāizlieto līdz gada beigām, bet projektam jābūt gatavam jau iepriekš.
Ir labi, ka sistēma strādā, bet vienmēr būs objekti, kam nav apsviedīgu projektu rakstītāju un jaudas, kā zibenīgi reaģēt uz pēkšņi pieejamu finansējumu. Ko tad? Vieni atrota piedurknes un pie darba ķeras paši – ar savām rokām un Dievpalīgu. Tāds piemērs ir Kurmenes baznīca, kas nepilna gada laikā līdz nepazīšanai pārvērtusies priestera Andreja Mediņa vadībā. Šī baznīca pat nav arhitektūras piemineklis, bet pēc paveiktajiem darbiem ir gatava šāda statusa saņemšanai. Citi paļaujas uz notikumu plūsmu, uztur Dievnamu saviem spēkiem, lūdz un lūdzas, kamēr finansiāla palīdzība atnāk no privātiem ziedotājiem – tas visvairāk raksturīgs pareizticīgo dievnamiem. Vēl kāda baznīciņa ir tik tāla, nomaļa, bet autentiskām vērtībām pilna, ka tās vērtīgumu ceļ gaismā dedzīgi profesionāļi – mākslas vēsturnieki, pieminekļu sargi, mākslinieki, žurnālisti… Kādā vienlaikus sadzīvo sikspārņi bēniņos un pilna zāle ļaužu Ziemassvētkos, citā pat perfekta restaurācija cilvēkus pulcē tikai koncertos, ne dievkalpojumos – katrai ir savs stāsts, savs liktenis.
Kāda Dieva un cilvēku aizmirsta baznīciņa grūst tik ilgi, kamēr to nevilšus atrod aizmaldījies ceļinieks. Skatās izsistajos logos, saskata svēto tēlus izbalējušās freskās, nosalst, aizmirstas, aizceļo laikā un atgriežas citādāks. Dažs pēkšņi notic Dievam, cits atbrauc un klusībā izmēž mēslus, vēl kāds izdzer līdzpaņemto pudeli un beigās, nez kāpēc, pārmet krustu. Dievnams uzrunās arī sabrucis, taču tas ir izņēmums. Mums pašiem patīk tie senie, skaisti un īstie, par kuriem esam atbildīgi visi kopā – valstiski un katrs ar savu līdzdalību.
Lai saprastu, cik dažādi mēdz būt Latvijas dievnami un to materiālās saglabāšanas process, NKMP uzsāk rakstu ciklu par sakrālo mantojumu. Izcelsim dievnamus, kas valstisko atbalstu saņēmuši, kas stāv gaidīšanas rindā un kas par tādu pat nav dzirdējuši – lai rāda pieredze.
Elvita Ruka, Mg.art, NKMP sabiedrisko attiecību speciāliste
