Juris Dambis, Dr. Arch.
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs
01.10.2024.
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, tagad Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde tika dibināta atmodas laikā, 1988. gada 1. oktobrī. Lai stiprinātu profesionālu darbu, mazinātu politisko diktātu un uzraudzību, izdevās panākt, ka tika veidota jauna patstāvīga iestāde, kultūras pieminekļu uzraudzības funkciju izceļot ārā no Kultūras ministrijas.
Tas bija laiks, kad politiskais režīms kontrolēja visu. Bija vajadzīgas labas idejas, to spēcīga aizstāvēšana un drosmīgi kultūras ministri. Padomju okupācijas apstākļos tieši kultūras mantojuma klātbūtne sabiedrības apziņā un zemapziņā atgādināja vērtību hierarhiju un rādīja virziena zīmes izpratnei par rietumu kultūru demokrātijā. Atmodas laikā kolektīvai atmiņai un tās vieglāk uztveramai daļai – kultūras mantojumam bija ievērojama loma Latvijas brīvības centienu un mūsu identitātes stiprināšanā. Mūsu pagātne palīdzēja vienoties par kopēju mērķi, organizēties un atgūt brīvību. Tāpēc kultūras mantojuma saglabāšanai un atjaunošanai ir vēl pietiekami nenovērtēta nozīme. Tikai tam, kam ir pagātne, ir arī nākotne. Sapņi par nākotni rodas no atmiņām par pagātni. Neatkarības atgūšanas laikā sabiedrība izrādīja ļoti lielu aktivitāti kultūras mantojuma atjaunošanā. Uzsākās ļoti plašs vērtību atgūšanas un atjaunošanas process, baznīcas atguva savu sākotnējo saturu, tika atjaunotas pat no gruvešiem, atguvās muižas, pilis, dzīvojamās un sabiedriskās ēkas, tika sakopta ainava. Tas ir bijis plašākais atjaunošanas process, kas varēja notikt tikai vienojoša mērķa un tautas garīgā pacēluma apstākļos. Ja salīdzinām Latviju atmodas sākumā un šobrīd, tad notikušās pārmaiņas redzamas visspilgtāk, padomju saimniekošanas gars ir izdzēsts.
Labas kultūras mantojuma sistēmas vienmēr ir nedaudz konfliktējušas ar varu, gan ekonomisko, gan arī politisko, iestājušās pret iznīcināšanas ideju un spējušas panākt nozīmīgāko vērtību saglabāšanu. Atskatoties uz 101 gada periodu, kopš Latvijā izveidota kultūras pieminekļu aizsardzības sistēma, to var pamanīt, īpaši situācijās, kad varu nav pārstāvējušas spēcīgas un kompetentas personības. Telpiskās vides attīstībā vienmēr ir bijusi nemitīga cīņa starp divām tendencēm – elementāru eksistenci, zemu vērtību slieksni, īstermiņa ātras peļņas gūšanas kāri, vēstures sagrozītu interpretāciju un tam pretstatā – izprastu vietas nozīmi, skaistumu, līdzsvarotu attīstību, velēšanos gadsimtos radītas vērtības saglabāt, tās papildināt ar jaunu pievienotu vērtību, orientētu uz cilvēka dzīves kvalitāti.
Latvijā pēdējo 35 gadu laikā ir izveidota stabila un darbotiesspējīga kultūras pieminekļu aizsardzības sistēma, kas balstīta uz starptautiskām konvencijām un mūsdienu kultūras vērtību saglabāšanas filozofiju. Nodrošināta vērtību apzināšana, uzskaite un uzraudzība. 1992. gadā Latvijā, pirmajā starp postpadomju valstīm, tika panākta likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” izstrāde un pieņemšana. Saskaņā ar likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 5. pantu valsts pārvaldi kultūras pieminekļu aizsardzībā nodrošina Ministru kabinets un to realizē Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. Savukārt likuma 26. pants nosaka ka pārvalde ir kultūras ministra padotībā esoša tiešās pārvaldes iestāde. 1994. gadā uzsākta cieša sadarbība ar Eiropas Padomi, panākts plašs Eiropas ekspertu konsultāciju darbs Latvijā, 1998. gadā no visām ekspertu misijām 18% notika Latvijā (salīdzinājumam, Igaunijā 1%, Lietuvā 1%). Organizēti Eiropas padomes starptautiski semināri, konferences, dažādas starptautiska līmeņa kampaņas. Privatizācijas laikā 1993. gadā izdevās nosargāt viduslaiku ēku ansambli “Trīs brāļi”. Tas UNESCO Pasaules mantojuma vietas – Rīgas vēsturiskā centra sirdī simbolizē nozīmīgu kultūras mantojuma aizsardzības nozares lomu Eiropas vērtību sistēmā. Šī vieta kultūras pieminekļu aizsardzības darbam kalpo jau 70 gadus, bet 30 gadus kā Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes mājvieta, arvien spēcīgāk kļūstot par nozares kompetenču centru un ar savu sakoptību, vizuālo tēlu, estētiku un atvērtību ikvienam, demonstrē kultūras mantojuma saglabāšanas misiju. 2020. gadā ēku ansamblim “Trīs brāļi” piešķirta Eiropas kultūras mantojuma zīme, akcentējot kultūras mantojuma lomu Eiropas vērtību stiprināšanā. Kā visgrūtākais uzdevums – panākta Rīgas vēsturiskā centra iekļaušana UNECO Pasaules mantojuma sarakstā. Pārvaldes speciālistiem ieguldot ilgas darba stundas, tika izstrādāta Rīgas vēsturiskā centra kā UNESCO Pasaules mantojuma vietas saglabāšanas un attīstības koncepciju, kura kalpoja par pamatu tālākām darbībām. Pārvarot spiedienu un piesaistot spēcīgus starptautiskus ekspertus tika apturēta kultūrvēsturisko vērtību noniecināšana, iznīcināšana un ierobežota investoru patvaļa. Neskatoties uz domstarpībām pat līdz Satversmes tiesai, pieņemts Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums, tas veiksmīgi darbojas jau 21 gadu. 2018. gadā uzsākta kultūras pieminekļu aizsardzības darba pārkārtošana, virzoties uz atbildīgās kultūras mantojuma institūcijas darba prioritāšu un nosaukuma maiņu, vairāku jaunu likumu izstrādi. Panākta sakrālā mantojuma finansējuma sistēmas izveide, Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu īpašumtiesību un apsaimniekošanas sistēmas sakārtošana. Pārskatīti valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksti. 2022. gadā izstrādāts civilās aizsardzības pasākumu plāns kultūras pieminekļu aizsardzībā. Latvijā kultūras pieminekļu nozarē tiek paveikts ar entuziasmu un aizrautību piepildīts apjomīgs darbs, kurā īpaši nozīmīga loma ir arī kultūras pieminekļu saimniekiem, daudzām pašvaldībām, pētniekiem, vēsturniekiem, arheologiem, arhitektiem, restauratoriem, amatniekiem, pateicoties šai samērā plašai interešu grupai kultūrvēsturiskais mantojums tiek saglabāts, kopts un kultūrvēsturiskā vide ir saglabājusi savu autentiskumu, kā arī daudzās vietās ar mūsdienu arhitektūras un dizaina palīdzību ieguvusi jaunu pievienotu kvalitāti.
Tomēr pēc šāda uzskaitījuma, kuru iespējams vēl un vēl papildināt, varētu sekot nepaspētais, kur pietrūcis finansējums, izpratne, atbalsts un rīcības kapacitāte. Ir vēl tik daudz kultūras pieminekļu, kuri gaida savu glābšanu un sakopšanu. Ir vērtīgi objekti, kurus īpašnieks grib nojaukt, kultūrvēsturiskas ēkas, kuras attīstītājs vēlas kardināli pārbūvēt, kultūrvēsturiska vide, kur tiecas iespiesties lētas gaumes un pārspīlēta apjoma arhitektūra. Paveiktais nedrīkst ļaut ieslīgt pašapmierinātībā, jo arī šobrīd pastāv sistēmas apdraudējuma tendences. Līdzīgi kā gadsimtu mijā, atsevišķi ietekmīgi uzņēmēji ir atraduši “dzirdīgas ausis” politiskajā vidē un paradījušās jaunas aktivitātes mazināt kultūras pieminekļu aizsardzības prasību lomu. “Pareizās” nostādnes noteikšana ārpus profesionālas kompetences un ikdienas darba pieredzes būtu riskanta.
Kultūras pieminekļu aizsardzības nozare veiksmīgi darbosies, ja tajā saglabāsies profesionāla neatkarība, ieinteresētība, aizrautība, atsaucība, entuziasms, spēja uzņemties atbildību, stiprs “mugurkauls nozares interešu noturēšanā”, ja tajā darbosies spēcīgas personības, kas pārzina nozari, ar mūsdienīgu, stratēģisku nākotnes redzējumu, radošu pieeju, īpaši kompetenci un praktisku orientēšanos būvētā mantojuma jomā.
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes attiecību kultūra ir organizēta tā, lai noteicošais vārds būtu nevis augstākai amatpersonai, bet vispirms balstīts profesionālās zināšanās, prasmēs un pieredzē. Sarežģītākais un apjomīgākais darbs visā iestādes pastāvēšanas vēsturē ir bijis saistīts ar arhitektūras mantojuma praktisko saglabāšanu – pārmaiņām pilsētbūvniecības pieminekļos, baznīcu, muižu, piļu, nozīmīgu ēku uzturēšanu, atjaunošanu, kā arī jaunbūvēm, to mērogu, raksturu, iekļaušanos vidē. Jautājumi, kas saistīti ar arheoloģiju un mākslu vienmēr vairāk ir bijuši atstāti speciālistu videi, no malas iejaukšanās tajos nav bijusi tik aktīva.
Kultūras mantojums veido sabiedrības kolektīvo atmiņu, dod skaidrāku orientāciju ilgtermiņa vērtību sistēmā, stiprina katras vietas identitāti un ir ietekmējis Latvijas tautas un daudzu citu tautu centienus dzīvot labāk, par pamatvērtībām izvirzot demokrātiju, cilvēktiesības, likumību un kultūru.