1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Tā bija robežšķirtne starp padomju okupācijas periodu un neatkarību. Protams, reāla neatkarība tika sasniegta vēlāk, pateicoties tam, ka bija deklarēta 1918. gada republikas atjaunošana, kas reiz jau bija starptautiski atzīta. Latvijas valsts tika atjaunota, nevis dibināta no jauna. Neatkarības deklarācijā tika secināts un uzsvērts, ka Latvijas Republikas iekļaušana Padomju Savienībā no starptautisko tiesību viedokļa nav spēkā, un Latvijas Republika joprojām de iure pastāv kā starptautisko tiesību subjekts. Ar Neatkarības deklarāciju tika atjaunota Latvijas Republikas Satversmes darbība. Pilnīga valstiskā neatkarība tika pasludināta 1991. gada 21. augustā. 1918. gada 18. novembris un 1990. gada 4. maijs ir divi nozīmīgākie datumi Latvijas valsts vēsturē. Atmodas laikā, 1988. gada 30. septembrī tika izveidota Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (tagad Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde).
1990. gada 4. maijs bija saulaina piektdiena, varbūt ar nelielu mākoņu daudzumu, noteikti bez nokrišņiem. Augstākās Padomes ēku ieskāva cilvēku pūļi, iedzīvotāji bija pielipuši radioaparātiem un klausījās tos pat pārvietojoties pa ielu. Pēc deklarācijas pieņemšanas vakarā ap astoņiem notika tautas manifestācija Daugavmalā. Valdīja pacēlums, milzīgs aizkustinājums, prieks, daudziem līdz pat asarām, cerība par Latvijas brīvību, vēl nebijusi kopības sajūta. Neskatoties uz padomju varas struktūru klātbūtni un pieredzi par iespējamām sekām, baiļu sajūtas nebija. Visu sabiedrību bija piepildījusi ticība, pārliecība, fantastiska vienotība un nepieredzēts spēks. Varu būt laimīgs, jo šīs īpašās sajūtas pieskārienu manī ir izdarījušas. Manuprāt, šis brīdis Daugavmalā ikvienam dalībniekam deva neaizmirstamas sajūtas visam mūžam.
Kas visspilgtāk raksturo 4. maiju? Grūti pateikt visu dalībnieku skatījumā, bet man vārdi “brīvība”, “neatkarība”, Daugavmala ar vēl neredzēti lielu cilvēku kopumu (vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku) un sarkanbaltsarkaniem karogiem, varbūt arī nedaudz čerkstošie mazie radioaparāti, kurus klausījās pat ejot pa ielu. Vēsturiskā atmiņa par pirmās brīvvalsts laiku, valoda, kultūras mantojums, kultūras radošās izpausmes, Latvijas daba, kā arī padomju sistēmas apzināšanās un varas pastrādātās nejēdzības savu nospiedumu cilvēka apziņā bija izdarījušas, tas palīdzēja saprast būtisko un deva spēcīgu impulsu drošai rīcībai. Tā bija galvenā tēma sarunām, un sabiedrība sadalījās ļoti vienkārši – par vai pret neatkarību. Likās, ka šajās dienās visapkārt bija tikai piekritēji; pretinieki un padomju varas uzraugi apziņā kļuva maznozīmīgi un pat neievērojami. Šobrīd, laikā, kad Krievija uzsākusi noziedzīgu karu pret Ukrainu, Latvijas neatkarība kļūst vēl vērtīgāka, bet demokrātisku valstu brīvības nosargāšana pasaules telpā – pati svarīgākā.
Juris Dambis
Dr. Arch.
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs
21.04.2022.
1990. gada 4. maiju atcerēšos visu mūžu. Toreiz mana un daudzu citu kultūras mantojuma jomā strādājošo kolēģu darba vieta atradās ļoti netālu no Augstākās Padomes ēkas, toreizējā Vēstures ielā 5. Kā jau vairumā kultūras iestāžu, mūsu kolektīvs bija ļoti latvisks un patriotiski noskaņots, līdz ar to jau no paša rīta praktiski visos kabinetos skanēja Latvijas radio. Kad sākās balsojums, sapratu, ka arī es vēlos būt šī vēsturiskā brīža dalībnieks un ar vairākiem kolēģiem ātri vien bijām pie Augstākās Padomes ēkas. Tuvu galvenajām ieejas durvīm netikām, jo visapkārt bija ļoti daudz cilvēku, bet klātbūtnes efekts un balsu līdzi skaitīšana ar urravām “par” un svilpieniem “pret” bija kas vārdos neizsakāms. Tautas manifestācijā Daugavmalā piedalījāmies jau gandrīz viss kolektīvs kopā ar saviem tuvākajiem ģimenes locekļiem un draugiem. Tik daudz sarkanbaltsarkano karogu vienkopus nebiju un, šķiet, arī līdz šim neesmu redzējis. Latvija vēl nebija brīva, bet bija skaidrs, ka tās reālu neatkarības atjaunošanu nevienai pretvarai vairs neizdosies apturēt!
Jānis Asaris
Mag. hist.
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes
Kultūras priekšmetu aprites daļas vadītājs
22.04.2022.
1990. gada 4.maijs manā atmiņā ir diena, kad vārdi “brīvība” un “neatkarība” ieguva saturisku piepildījumu. Toreiz strādāju Latvijas vēstures muzejā (tagad- Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) Rīgas pilī. 4.maijā darba vietā kopā ar kolēģiem klausoties Latvijas radio translēto Augstākās Padomes sēdi, ar satraukumu un cerībām gaidījām deputātu balsojumu. Šo izjūtu kulminācija tika sasniegta izskanot izšķirošajam “par”. Mēs balsī uzgavilējām, un iestājās vienreizēja, neatkārtojama prieka un lepnuma sajūta par to, ka esam tajā vēstures pagrieziena punktā, kas dod iespējas pašiem veidot savu nākotni bez svešas varas un ideoloģijas ietekmes. Šī pārliecība un izjūtas nostiprinājās arī vēlāk tautas manifestācijā Daugavmalā, gaisā strāvojot apziņai – mēs varam un mums izdosies atjaunot pašiem savu valsti.
Sandra Zirne
Mag. hist.
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes
Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja
25.04.2022.
Neatkarības deklarācijas pieņemšanas diena pagāja darbavietā, netālu no Saeimas nama. Lai arī saeimas sēde vilkās garumā un bija garas diskusijas, visu laiku bija mierīga sajūta un pārliecība, ka būs labi. Pēc darba aizgāju mājās, bet tad likās, ka tomēr jāatgriežas, jābūt klāt vēsturiskā brīdī, kādu otrreiz nepiedzīvošu. Bija silta pavasara dienas novakare, kad atgriezos un atradu vietu, kur nostāties. Tā zem uzplaukušajām Jēkaba baznīcas liepām sagaidīju balsojumu, emocionāli reaģējot uz balsu skaitīšanas rezultātu. Bija prieks un azarta sajūta – vēl viena balss mūsu, vēl viena balss – un tā līdz veiksmīgam noslēgumam. Pēc tam Daugavmala kopā ar milzīgu cilvēku masu un neaprakstāmu pozitīvu enerģiju, kas burtiski virmoja gaisā. Atceroties to dienu, nāk prātā sajūtas par gaišu prieku un pārliecība par taisnības uzvaru.
Rūta Kaminska
Dr.art.
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes
Arhitektūras un mākslas daļas eksperte
26.04.2022.
Atmiņās TAS 4. MAIJS pie vecā Bruņniecības nama Vecrīgā palicis atmiņā ar brīvības tuvuma garšu un kopīgu, vienbalsīgi daudzbalsīgu skaitļu virknes izsaukšanu - no “viens” līdz “simts trīsdesmit astoņi”. Tā bija tāda kā kolektīva mantras skaitīšana, cerība un lūgšana reizē.
TAJĀ 4. MAIJĀ liepas jau bija salapojušas, Stāvēju, starp simtiem citu domubiedru, netālu no “klucīgā” Jēkaba baznīcas kontrforsa, kas uz Saeimas pusi. Uz pleciem turēju savu baltgalvīti Janci, kam tad bija nepilni trīs gadiņi. Viņš no sava redzes augstuma redzēja vairāk kā es – tuvējā telpa ap, starp baznīcu un toreizējās Augstākās Padomes namu bija sasprindzinātu cilvēku ķermeņu un atmosfēras koncentrāts. Karogi, plakāti, saukļi. Jancis diez vai spēja saprast notiekošās “tautas skaitīšanas” būtību, jo viņš vēl nezināja ne skaitļus, ne to nozīmi un spēku. Kas gan nav skaitījis līdzi sekundes līdz mača beigām, dienas līdz noteiktajam pēcnācēja dzimšanas brīdim, metrus līdz finišam?
Toreiz, siltajā maija pievakarē, visa Latvija skaitīja balsis līdz neatkarībai. Visa? Nē, noteikti nē. LPSR Augstākajā Padomē toreiz bija 201 deputāts, droši vien lielākā daļa PSKP biedru, daudz krievu militāristu. Lai deklarācija par mūsu neatkarību stātos spēkā, bija vajadzīgas 134 balsis. Divas trešdaļas. Drausmīgi, baigi daudz mūsējo balsu vajadzēja, bet, padomju impērijas stutētāju sēžu zālē sēdēja vairāk kā gana. Cerība bija, bet balansēja uz skalpeļa asmens.
Manas, tāpat kā visu pārējo acis bija pienaglotas Saeimas otrā stāva lielajiem zāles logiem, cerot uz brīnumu vai “baltajiem dūmiem”, kas no turienes varbūt parādīsies. Un mēs balsī skaitījām “par” balsis. Vispirms klusu, pie sevis, tad skaļāk, aizvien kopīgāk, izkliedzot savu spītu un cerību. Kad mūsu balsu decibeli pārmāca sēdē runāto, procesa vadītājs Anatolijs Gorbunovs tautu lejā palūdza skaitīt klusāk un netraucēt skaitīt tur - augšā. Balsis “par” vai “pret” tika nosauktas pa vienai, katra atsevišķi, nosaucot vārdu, uzvārdu, vēlēšanu apgabalu. Spriegums auga reizē ar katru nosaukto skaitli un cerību nedrošību, kas burtiski eksplodēja brīdī, kad balss no Turienes, ar zināmu triumfālu intonāciju, nosauca simts trīsdesmit ceturto, liktenīgo un izšķirošo “par” balsi.
Kā pa miglu atceros sevi ilgi pilnā balsī aurojot un Janča pirkstus, kas, bailēs no eksplodējušās tautas balss spēka, bija iekrampējušies man matos.
Pēc tam bija Daugavmalas mītiņš, dziedoša karogu jūra, neaptverama uzvaras eiforija.
Mans dēliņš bija kļuvis par mūsu neatkarības piedzimšanas aculiecinieku.
Pēteris Blūms
Mag. Arch.
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes
Arhitektūras un mākslas daļas eksperts
28.04.2022.
Šī diena un laiks ap to man asociējas ar milzīgām pārmaiņām. Pirmkārt, ar pārmaiņām sistēmā, kurā biju dzīvojusi bērnībā un visu savu apzinīgo mūžu un, kas saistījās ar personības izaugsmi ierobežojošu “kārtību”, otrkārt, ar manas personīgās dzīves ceļa izmaiņām. Pēc vidusskolas, uzsākot mācības augstskolā “fizmatos”, sapratu, ka tas nav mans aicinājums, tāpēc tā vietā izvēlējos harmonisko mākslas vēstures apguves ceļu.
4. maijā ar ģimeni satraukti sekojām līdzi balsojumam televīzijā, cerot, ticot, ka tiešām, tiešām būsim brīva valsts. Ar savu teritoriju, valodu un kultūras mantojumu, kas 20. gadsimta otrajā pusē diemžēl bieži nebija pienācīgi uzturēts un novērtēts.
Dažbrīd varbūt liekas, ka valsts un sava valoda ir pašsaprotamas lietas. Vai tā ir? Lai to sajustu, svarīgi atsaukt atmiņas par 1990. gada 4. maiju, lai pilnībā novērtētu šodien mums piederošās vērtības.
Ilze Liekniņa
Mag. art.
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes
Vidzemes reģionālās nodaļas vadītāja
28.04.2022.
Pieminot 4. maiju acu priekšā uznirst cilvēku drūzma ap Augstākās Padomes ēku un Jēkaba baznīcu, ļaužu un sarkanbalti sarkano karogu viļņojošā jūra Daugavmalā, gaisma un gaviles. Bet jāatzīst, ka šie ir kadri no kolektīvās atmiņas. Tomēr arī tie saviļņo līdz asarām katru reizi no jauna. Tajā siltajā un saulainajā piektdienas pēcpusdienā nelielā kompānijā un nelielā automašīnā devāmies ar stādāmo kartupeļu maisiem Kurzemes virzienā. Protams, radio skanēja translācija no AP sēdes. Pie Dailes teātra pagriežoties uz Bruņinieku ielu, atskanēja liktenīgais skaitlis, kas vēstīja par mūsu jauno nākotni. Mazais radio izkliedza tautas gaviles, un viens no mūsu līdzbraucējiem teica: “ja varētu, vajadzētu piecelties”. Nu, tajā auto tas nebija iespējams...
Kaut kas bija piepildījies, nozīmīgais iesākuma vārds bija pateikts, atklāti un skaļi to bija paveikuši cilvēki zālē, pa kuras logiem ieplūda tautas cerības un gribas vienotais un balstošais spēks. Viņi tobrīd tiešām izpildīja tautas gribu. Tālākais nu bija un joprojām ir mūsu visu un katra rokās.
Dace Čoldere
Mag. art.
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes
Arhitektūras un mākslas daļas eksperte
29.04.2022
Ja godīgi, tad 4. maija konkrētības vairs labi neatceros vai arī tās ir saplūdušas kopā ar citām konkrētībām. Tolaik darba vieta bija turpat līdzās Augstākajai Padomei, Vēstures ielā, un, atšķirībā no daudziem citiem Latvijas cilvēkiem, klātbūtnes sajūta notikumiem bija gandrīz vai pierasta – manifestācijas, barikādes, Augstākā Padome, deputāti uz ielas – vairākus pazinu personīgi, iešana caur betona blokiem. Tolaik daudz kas, vismaz man, likās tāds kā ikdienišķs; tā lielumu sāc saprast no laika attāluma. Pie Augstākās Padomes biju un skaitījumā klausījos, gan ne tiešā tuvumā, bet kaut kur tālāk, skaļruņos teikto dzirdēju vai laikam tomēr klausījos radio – tagad vairs neatceros. Tas bija kā uz plāna ledus vai naža asmens. Iepriekšējās prognozes gan liecināja, ka balsīm vajadzētu pietikt – apspriests tika katrs balsotājs, viņa personība, attieksme, tomēr uz vietas klausoties tik vienkārši un saprotami vairs nebija; bija nedrošība vai pat bailes, ka balsis varētu nepietikt. Mani par vajadzīgo rezultātu pārliecināja kāds Augstākās Padomes balsotājs – tagad vairs neatceros kurš, bet viņš prognozēs figurēja kā pret balsotājs vai tāds, kura balsojums nav skaidrs, bet viņš nobalsoja par. Tas bija tuvu balsojuma beigām un tas bija “+1” vajadzīgajam minimālajam balsu skaitam. Visvairāk jau atceros iepriekš un arī vēlāk nekad nebijušas izjūtas: vienotību ar citiem, domas un elpa par vienu un to pašu, visi apkārt – draugi, tāpēc lai arī pie Augstākās Padomes biju viens – kolēģi bija kaut kur atspiesti vai drūzmā pagaisuši – nebūt nejutos viens. Un visam pāri silts, saulains pavasaris kā apliecinājums tam, ka viss būs labi.
Juris Urtāns
Dr.hist., Dr.habil.art.
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes
Arheoloģijas un vēstures daļas eksperts
29.04.2022.