“Pilsētā ar vēsturisko apbūvi bruģis liekas kā tās neatņemama sastāvdaļa. Piemēram, Vecrīgas bruģis ir kā stabils pamats vecpilsētas izjūtai, ko meklē cilvēki ceļojot. Tas ir kā atgādinājums par stabilām vērtībām, pretēji īslaicīgajiem mūsdienu betona bruģakmeņu it kā "nedzīvajiem" pagaidu ielu, laukumu un ietvju klājumiem.” NKMP Vidzemes reģionālās nodaļas vadītāja Ilze Liekniņa
Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā pilsētbūvniecības pieminekļi iekļauti 27 vēsturiskie centri un viens vēsturisko centru komplekss. Apmeklētāji un iedzīvotāji, ienākot vēsturiskajā centrā, var gūt īpašas, konkrētajai vietai raksturīgas sajūtas, kādēļ nepieciešams saglabāt šo vietu vēsturisko plānojuma struktūru, telpisko kompozīciju un apbūves īpatnības, savukārt vēsturiskajā vidē izmantotie dažādu laiku būvpaņēmieni palīdz saglabāt senās prasmes.
“Bērnībā dzīvoju Vecrīgā un bruģis bija ikdienas sastāvdaļa. Likās, ka tas ir dabisks un pašsaprotams ielas iesegums. Kad no Rīgas citiem rajoniem tuvojos savai Vāgnera ielai, zināju - jā , esmu mājās. Paaugoties, kad sākās augstpapēžu kurpju ēra, bija ļoti neērti pārvietoties - vajadzēja trāpīt tieši uz akmens, lai starpās nenobrāztu kurpes papēža materiālu. Viennozīmīgi esmu par bruģa saglabāšanu.” NKMP vadītāja vietniece juridiskajos jautājumos Vivita Vīksna-Bārbale
Kā informē NKMP Arhitektūras un mākslas daļas speciālisti, “Senākie akmens ielu segumi un elementi ir neatņemama kultūrvēsturiskā mantojuma un vēsturiskas pilsētvides tēla sastāvdaļa. Šo materiālu saglabāšana un izmantošana vēsturiskās vides rekonstrukcijā būtiski pilnveido vēsturiskās apbūves kvalitāti, nodrošina amatnieku prasmju un pieredzes turpmāku uzturēšanu vēsturiskajā būvniecībā un dod nākamajām paaudzēm iespēju redzēt, kādi izskatījušies senie akmens ceļi. Apaļakmens bruģis ir viens no senākajiem akmens segumu veidiem Rīgā, kuru izmantošanas pirmsākumi meklējami jau 13. gadsimtā, savukārt kalto akmeņu jeb rindu bruģi izmantoja no 19. gadsimta vidus. Rīgā sastopami arī citu veidu vēsturisko ielu segumu materiāli un visu šo materiālu daudzveidība raksturo pilsētvides un tehnoloģiju attīstību.”
"Akmens bruģis kā koplietošanas ceļu segums Latvijā netiek uzstādīts jau kopš 2. pasaules kara, taču norietu sāka piedzīvot 20. gs. 30. gadu vidū, kad daudzviet priekšroka tika dota tobrīd salīdzinoši lētajam asfaltam, kas par 1 m2 izmaksāja 13 latus, kamēr akmens bruģis - 18 latus. Lai gan jau tolaik vērtēts, ka asfalta segums ir klusāks, kad pret to klaudz pakavi un ripo ar stīpu apvilkti ratu riteņi, tomēr, it īpaši šodien, kad akmens bruģis kā koplietošanas ceļu segums kļūst arvien retāk novērojams, jāizceļ tā pozitīvie aspekti - tas ir dabisks un organiski iekļaujas apkārtējā ainavā. Uzturēts tas kļūst arī par ekskluzivitātes un romantisma vēstnesi pilsētvidē. Tā ilgtspējīgai saglabāšanai nepieciešama saistoša likumdošana, kas ierobežotu to demontāžu un aizstāšanu ar citu veidu segumiem, taču vispirms būtu nepieciešama vispārēja uzskaite. Turklāt, jāņem vērā, ka daudzi akmens bruģa posmi saglabājušies arī ārpus pašvaldību vai a/s "Latvijas Valsts Ceļi" pārvaldībā esošajiem koplietošanas ceļu tīkliem." NKMP Vidzemes reģionālās nodaļas valsts inspektors Jorens Plūksnis
Vēsturiskā ielu seguma saglabāšana pilsētbūvniecības pieminekļos notiek saskaņā ar NKMP izsniegtajiem noteikumiem, paredzot, ka “pārveidojumi kultūras piemineklī pieļaujami tādā apjomā, kas nemazina kultūras pieminekļa kultūrvēsturisko vērtību un nozīmīgumu, kā arī nodrošina harmonisku tā vizuālo uztveramību”. Sabiedrībai būtiska prasība ir arī “projekta izstrādes gaitā veikt ielu segumu izpēti, lai konstatētu vēsturiskā bruģa esamību vai neesamību. Vēsturiskais bruģis veido nozīmīgu kultūras pieminekļu apkārtējās vides vizuālo raksturu, tas jāsaglabā un jāintegrē ielu segumā pēc iespējas pilnīgākā apjomā.”
“Jādomā, ka lielpilsētā Rīgā un tās strauji augošajā centrā 20. gadsimta sākumā akmens bruģis uz ielām bija norma. Tagad diezgan grūti iedomāties, ka pa Brīvības vai Valdemāra ielu, Raiņa, Aspazijas un citiem bulvāriem skaļi varētu klikstēt kariešu un važoņu ratu riteņi. Kaut ko no tā vēl var redzēt Dzirnavu vai Krišjāņa Barona ielās. Mani vienmēr ir sajūsminājis Liepājas ielas elegantais vēdekļveida bruģa iesegums, šķiet vienīgais šāda veida Rīgā. Tomēr pāri visam – Tērbatas ielas lielie, krāsainie taisnstūra akmeņi, kas, uzlīstot lietum, atplaukst daudzās krāsās un to niansēs, gluži vai uzzied tādejādi izdaiļojot akmens pilsētas ainavu.” NKMP Arhitektūras un mākslas daļas eksperte Dace Čoldere
Pazīstamākais pilsētbūvniecības ansamblis Latvijā ir Rīgas vēsturiskais centrs un tā sirds – Vecrīga. Kā paredz pašvaldības būvnoteikumi, “Vecrīgas vēsturiskā struktūra, ielu tīkls un apbūve maksimāli saglabājama, vienlaikus paredzot to restaurāciju, tehniskā labiekārtojuma līmeņa paaugstināšanu un izmantošanu, atbilstoši pieminekļu aizsardzības prasībām1.” Runājot par vides pieejamību, “pretēji mītiem, Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde atbalsta kultūras mantojuma pieejamības paplašināšanu. Līdz šim pamatproblēmas meklējamas nevis aizliegumos, bet zemā darbu kvalitātē, īslaicīgu un vēsturiskajā vidē neiederīgu risinājumu ieviešanā bez iedziļināšanās un patiesas ieinteresētības iznākumā. Radot piedāvājumus vides pieejamībai, būtiski ir apsvērt to kvalitāti. Risinājumiem jāiekļaujas vides koptēlā un tā kvalitatīvi jāpapildina, tiem jābūt pārdomātiem un ilgtspējīgiem,“ skaidro NKMP vadītājs Juris Dambis.
“Man atmiņā kāda bruģiera teiktais, ka kārtīgs bruģakmens un tā ielikšana ir kā zobs ar tā sakni. Tā jau arī ir; pareizam bruģakmenim apakšdaļa sašaurinās un tad tie smiltīs viens otram labāk piegulst, viens otru satur. Ja apakšdaļa ir vienāda vai platāka, tad bruģakmeņi "staigā". Staigā jau tāpat, laiku pa laikam ir jāpārbruģē (arī asfalts laiku pa laikam jāpielabo).” NKMP Arheoloģijas un vēstures daļas eksperts Juris Urtāns
NKMP darbinieki ne tikai sargā bruģi, kā vēsturisko mantojumu, bet arī ikdienā pa to pārvietojas paši, piemēram, dodoties uz NKMP galveno mītni – Trim Brāļiem Vecrīgā. Lai arī bruģis ir neatņemama Vecrīgas ielu sastāvdaļa, vairāki NKMP darbinieki atzīst, ka varētu vēlēties labāku ieseguma kvalitāti. Pareizi ielikts bruģis neplaisā, nerada bedres un ilgi kalpo bez pārlikšanas, tāpēc tas būtu ne tikai jāsaglabā, bet arī atbilstoši jākopj un jādomā par labiekārtojumu vides pieejamībai. Vecrīgas skaistumu ir grūtāk novērtēt, ja kājas ķeras un velo sprūst starp akmeņiem. Tomēr risinājumam jābūt kompleksam, kvalitatīvam, ar vienotu dizainu. Izvērtēt vajadzētu arī gājēju celiņu saskaņošanu ar bruģētajiem ceļiem Rīgas vēsturiskajā centrā.
“Kādu laiku pirms darba NKMP strādāju Rīgā - vecpilsētā. Atceros, ka Rīgas dāmas augstpapēžu kurpēs, kuras dodas savās gaitās pa vecpilsētas bruģi, vienmēr to apbrīnoja un cienīja. Respektīvi, uztvēra pārvietošanos pa bruģi kā varoņdarbu un sava veida apgūtas iemaņas. Man pašai nekad nav traucējis ne Rīgas (ir braukts arī ar bērnu ratiņiem), ne kādā citā pilsētā esošs vēsturiskais bruģis un priecē tie gadījumi, kad ir piedomāts par vizuāli integrētu, ērtu pārvietošanās joslu, kas netraucē uztvert to, kas saglabājies.” NKMP Vidzemes reģionālās nodaļas valsts inspektore Baiba Ķibere
Vēsturiskais bruģis sastopams ne vien vēsturiskajos pilsētu centros, bet arī muižu un piļu pagalmos un ciematos.
“Vēsturiskais bruģis ir sens un skaists gadsimtu vēstures liecinieks, viens no kultūrainavas gleznainākiem elementiem gan pilsētu, mazpilsētiņu un miestu ielu un laukumu, kā arī greznāko lauku muižu pagalmu segumos. Tēstie granīta akmeņi iederējās visu civilizācijas radīto stilu arhitektūrā un bieži vien mākslinieciski papildināja apdzīvoto vietu harmoniskās vides kvalitātes. Bruģakmens ir ilgmūžības un cilvēka agrīno tehnoloģiju radīšanas apliecinājums kopš aizvēstures laikiem un tāds viņš paliks mūžīgi, kamēr pastāv mūsu civilizācija.” NKMP Arhitektūras un mākslas daļas speciāliste Marina Levina
Vēsturiskā bruģa saglabāšanā NKMP darbinieki nereti sadarbojas ar vietējiem iedzīvotājiem. Kā stāsta Latgales reģionālās nodaļas inspektori: “Rēzeknē, būvdarbu laikā atklāto bruģi, izmantoja Latgales ielas rekonstrukcijā, noklājot ar to mašīnu “kabatas”, stāvvietas ielas malās, zaļās zonas un ietvju malas. Vēsturiskā centra ielai ar sarkano ķieģeļu ēku apbūvi tas piešķir šarmu. Savukārt, Daugavpils cietokšņa promenādes veidošanā tapa “Lunetes ceļš”, kā arī tika saglabāts nejauši būvdarbu laikā pie gājēju ceļa atklātais vēsturiskais bruģis.” Inspektore Dzintra Bukeviča atsauc atmiņā gadījumu, kad Krāslavas pilsētas dome nolēma labiekārtot Sauleskalna ielu Krāslavā, noņemot seno bruģa segumu un ielu asfaltējot: “Sauleskalna ielas iedzīvotāji vērsās ar lūgumu pie manis, lai kopīgi apturētu vēsturiskā bruģa izlaušanu un bruģa segumu atjaunotu. Tika savākti paraksti no ielas iedzīvotājiem par atbalstu bruģa atjaunošanai, vērsāmies Krāslavas domē. Domei nekas cits neatlika, kā vest izlauztos bruģakmeņus atpakaļ. Tā tika saglabāta viena no divām Krāslavā vēl ar bruģa segumu palikušajām ielām.”
“Vēsturiskais bruģis man nozīmīgs jau kopš bērnības, tas rada sajūtu, kura liek domāt kādi cilvēki pa to gājuši, kādi meistari to likuši, no kurienes vesti akmeņi. Vecpilsēta bez vēsturiskā bruģa kā cilvēks bez dvēseles.” NKMP Latgales reģionālās nodaļas valsts inspektors Romualds Gadzāns
Vidzemes reģionālajā nodaļā atzīst, ka pieredze bijusi dažāda: “Pirms daudziem gadiem Limbažu vecpilsētā, Baznīcas laukumā pašvaldība izvēlējās ieklāt bruģi, atjaunojot laukumu atbilstoši tā vēsturiskajam izskatam, kaut izmaksas bija krietni dārgākas par citiem variantiem.” Pozitīvs piemērs ir arī Lielstraupes Zirgu pasts: “Īpašnieks ar lepnumu eksponē un izmanto ikdienā atsegto laukakmens bruģi, kas bija apslēpts zem daudzām vēlākās saimnieciskās darbības radītajām kārtām.” Taču bijusi arī pretēja pieredze. Kā norāda nodaļas vadītāja: “Kaut arī mūsdienu mobilais dzīves ritms prasa savu, vienmēr gribētos, lai tiktu rasts kompromiss kvalitatīvas dzīves telpas radīšanā un vēsturisko sasniegumu saglabāšana. Tā ir vērtība, kas rada sajūtas gan mums, gan ikvienam, kas mūs apciemo un vērtē. Bruģis ir viena no šīm vērtībām.“
“Man vēsturiskais bruģis pilsētās saistās ar īpašu senatnīguma noskaņu. Ikdienas darbā vairāk jārisina jautājumi ar bruģi viduslaiku pilīs - parasti 17.gs. bruģi pils pagalmos, arī priekšpils pagalmu daļās. Tas vienmēr ir senatnē rūpīgi likts, iezīmējot pagalma vidusdaļu ar lielāka izmēra akmeņu rindu un veidojot bruģa virsmā īpašas renes no slīpi liktiem akmeņiem nokrišņu ūdens novadīšanai. Ja šis bruģis tiek arheoloģiski attīrīts un uzturēts, nokrišņu ūdens novadīšanas sistēma joprojām var funkcionēt. Šādi vēsturiskie bruģi ir attīrīti Raunā, Cēsīs, Bauskā u.c. viduslaiku pilīs, kur bijusi arheoloģiskā izpēte. Mūsu uzdevums ir to saglabāt un parādīt sabiedrībai kā nozīmīgu vēsturisku liecību.” NKMP Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne
Inspektore Baiba Ķibere atceras gadījumu, kad kultūras pieminekļa īpašnieks, planējot uzaugušo zemes slāni ap ēku, lai uzlabotu nokrišņu novadīšanu no ēkas pamatiem, bija atracis vēsturisko bruģi: “Viņš bija pārsteigts un saviļņots, jo dzīvoja šajā ēkā no bērnības un īpašumu bija mantojis pēc radu nāves. Ne laikā ko pats bija pavadījis īpašumā, ne no vectēva un tēva atmiņām, bruģis nebija nekad pieminēts un visticamāk, tas bija gulējis tur apslēpts ļoti ilgi.” Vēsturiskais bruģējums pamazām tiek atsegts arī ap Cesvaines luterāņu baznīcu: “Vēsturiskās infrastruktūras atjaunošana, tajā skaitā ietvju un ceļa segums, palīdz noprast vidi kādā atradies kultūras piemineklis. Tādējādi viens objekts netiek izrauts no konteksta.”
“Kultūras mantojums ir smalka lieta, kas prasot zināšanas un cieņu pret paaudžu radīto savas zemes skaistumu, sniedz estētisko baudu un spēju saglabāt savu identitāti. Prātā nāk Rūdolfa Blaumaņa "Indrāni" - it kā paaudžu strīds par ošu ciršanu, bet pamatproblēma – vai visu var un vajag mērīt naudā? Bruģis no pirmā skata šķiet prasts akmens, iestūķēts zemē – kādas te tradicionālās bruģēšanas tehnoloģijas, bruģiera amata prasmes un speciāli instrumenti? Bet ja bruģis būtu tikai neērtības, tad sabiedrība nemaz nesatrauktos, ka bruģis pazūd no laukumiem un ielām.” NKMP Zemgales reģionālās nodaļas vadītāja Elvīra Mantrova
Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde
1Rīgas Domes lēmums Nr.96, Par pilsētbūvniecības pieminekļa Vecrīgas būvnoteikumu apstiprināšanu/ 1993.g.