24. un 25. jūlijā Daugavgrīvas pludmalē norisinājās 2021. gada rudenī atklātā koka kuģa vraka fragmenta pārvietošanas darbi, kurus koordinēja un uzraudzīja Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. Lai nodrošinātu vraka saglabāšanu, tas pārvests un nogremdēts Vecdaugavā.
Vraku pirmo reizi no smiltīm daļēji atskaloja 2021. gada septembrī, kad Pārvaldi par to informēja biedrība “Bolderājas grupa”. Jau 2021. gada rudenī vraka atrakšanas darbus ar Pārvaldes atļauju uzsāka Rīgas Brīvostas darbinieki. Daļēji atrokot vraku tika konstatēts, ka tā fragments ir samērā liels – vismaz 14 m garš un 3 m plats un to bez speciālas tehnikas nebūs iespējams izcelt. Tādēļ to apbēra ar smiltīm, lai novērstu tālākus bojājumus. Jau 2021. gadā pēc tā atklāšanas vrakam tika piešķirts jaunatklāta kultūras pieminekļa statuss un 2022. gadā tika uzsākta procedūra tā iekļaušanai valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.
Kopš vraka atklāšanas brīža Pārvaldes darbinieki to vairākkārt apsekoja konstatējot, ka straujās krasta erozijas dēļ, vraks regulāri atsegts no smiltīm un pakļauts ārējās vides iedarbībai. Labi saglabājušies borta apšuvuma dēļi no gobas koksnes saules ietekmē sāka strauji bojāties. Vraka konstrukcijas apauga ar ūdenszālēm, kā arī tās nepārtraukti bojāja viļņu iedarbība – borta dēļi tika cilāti un pamazām atdalījās no brangām, atlaužot vara sakausējuma tapu galvas. Tā kā spēcīgu rudens un ziemas vētru laikā no vraka varētu tikt atrauti borta dēļi un ziemā, ja vraks nebūtu apsegts ar pietiekošu smilšu slāni, koka konstrukciju sasalšana un jūras ledus to varētu iznīcināt pilnībā, tika pieņemts lēmums, ka labākais risinājums kā saglabāt vraku un tā konstruktīvo integritāti ir to pārvietot uz drošu, stabilu zemūdens novietni.
Ņemot vērā vraka izmērus, par labāko un drošāko tuvumā esošo vietu eksperti atzina Vecdaugavu, kur vraks nogremdēts aptuveni 10 m dziļumā, kur tas dabiski iekonservēts. Rodoties atbilstošiem apstākļiem, vraku ir iespējams atkal izcelt no ūdens, konservēt un eksponēt.
Vraka pārvietošana divu dienu garumā notika vairākos etapos. Sākotnēji tas tika daļēji atrakts, izveidojot smilšu valni, kas to norobežoja no atklātās jūras. Vraks daļēji tika atrakts ar ekskavatora palīdzību, bet tā sāni no smiltīm atbrīvoti skalojot ar augsta spiediena lieljaudas sūkni. Līdzko vraks un tā sāni bija pilnībā atsegti, tas tika dokumentēts. Pēc Pārvaldes darbinieku vraka fiksācijas, zem tā ribām tika piestiprināti ar gaisu piepūšami pontoni. Līdzko pontoni bija piepumpēti, tika pārrakts smilšu valnis, kas atdalīja vraku no jūras. Ūdenim apņemot vraku, pontoni nodrošināja, ka tas paliek ūdens virspusē. Uz pontoniem peldošais vraks tika piestiprināts pie velkoņa un caur Rīgas jūras vārtiem ievilkts Daugavā un tālāk Vecdaugavā, kur noteiktā vietā nogremdēts.
Daugavgrīvas vraks II ir 18 m garš un 4 m plats 19. gs. burukuģa borta fragments no kuģa daļas, kas atradusies zem ūdenslīnijas vai tuvu tai. Uz to norāda tūkstošiem nelielu vara nagliņu ārējā apšuvuma dēļos, ar kurām kādreiz pie borta bijušas piestiprinātas vara apšuvuma plāksnes. Šādas plāksnes kuģa ekspluatācijas laikā novērsa apaugumu un pasargāja koka konstrukcijas no parazītiem. Kuģa brangām izmantots ozols un egle, bet apšuvuma dēļi izzāģēti no gobas koksnes, kas ir netipiski Baltijas jūras kuģubūves tradīcijām, tāpēc visticamāk kuģis būvēts tālu no Latvijas krastiem. Masīvie kokmateriālu izmēri, robustā konstrukcija un bijušais vara plākšņu apšuvums ļauj izteikt versiju, ka šis burinieks izmantots tāltirdzniecības braucieniem vai pat kalpojis kā karakuģis, tomēr droši noteikt kuģa tipu, pilno izmēru un funkciju no sānu fragmenta pašlaik nav iespējams. Apskatot pilnībā atrakto vraka fragmentu, Pārvaldes darbinieki uz tā ārējā apšuvuma dēļiem vairākās vietās konstatēja iecirtumu un zāģējumu pēdas, kas norāda, ka kuģis pēc vara plākšņu noņemšanas ir sadalīts gabalos. Tā bijusi pieņemta prakse šādu kuģu utilizācijai pēc avārijām.
Vraka atrakšanas un atskalošanas laikā zem tā tika atrasta moderna dzelzs trose, kā arī vairāki plastmasas priekšmeti, to skaitā arī plastmasas kefīra paka no 1978. gada, kas liecina, ka vraka fragments neatrodas orģinālajā kuģa avārijas vietā, bet, visticamāk, Daugavgrīvas pludmalē no jūras vai Daugavas izvilkts un novietots 20. gs. 70.gados.