Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde ir iepazinusies ar Valda Zatlera, Imanta Lancmaņa, Lauras Lūses un citu sabiedrībā pazīstamu personību atklātā vēstulē izteikto satraukumu par ieceri atsavināt valstij piederošo Mežotnes pili. Pārvalde izsaka pateicību par izrādīto interesi un iedziļināšanos šajā ļoti sarežģītajā jautājumā! Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde jau ilgstoši ir uzskatījusi un atklāti paudusi savu nostāju, ka Mežotnes pili būtu jāsaglabā valsts īpašumā.
Mežotnes (Mesothen) pils ir viens no izcilākajiem klasicisma arhitektūras paraugiem Latvijā. Pils celtniecība notika no 1797. līdz 1802. gadam pēc Šarlotes fon Līvenas iniciatīvas, par pamatu izmantojot arhitekta Džakomo Kvarengi izstrādāto projektu Elejas muižas pilij. Mežotnes pils celtniecības vadītājs arhitekts Johans Georgs Ādams Berlics grozīja projektu, abos ēkas galos piebūvējot šķērskorpusus. Trīsstāvu ēka, kuras pagalma fasādes centru izceļ četrkolonnu portiks ar trīsstūra frontonu, bet parka fasādes centru – pusrotonda, demonstrē veiksmīgu arhitektoniski telpisko kompozīciju. Pils fasāžu arhitektūrā izmantots trīsdaļīgā loga motīvs, t.s. Palladio logs, kas ir raksturīgs Kvarengi daiļradei, kā arī pusapļa logi frontonos un cokolstāvā. Izcilā klasicisma pieminekļa māksliniecisko izteiksmību vairo jonisko kolonnu kapiteļi, sandriki, dzegas un rustojums. Iekštelpu mākslinieciskajā izveidē jūtama klasicisma un ampīra noskaņa. Parādes telpas pārsteidz ar apaļā kupola zāli, kas ir uzskatāma par nozīmīgāko klasicisma interjeru Latvijā. Pils atrodas vienā no skaistākajiem angļu stila ainavu parkiem Latvijā. Mežotnes muižas ainavu parka aizsākumi meklējami 18. gs. beigās, parka veidošanu pabeidza 19. gs. 20. gados. Tam ir trīs atsevišķas daļas: parādes pagalms, centrālā daļa un blīvo stādījumu daļa ar skuju kokiem. Parka pusē no pils lieveņa un logiem paveras tālas skatu perspektīvas.
Pils stipri cieta Otrā pasaules kara laikā un tikai 1959. gadā sākās tās ilgstoša atjaunošana. Sasaistē ar Rundāles pils unikālo atjaunošanas procesu, Mežotnes pils ieguva tādas pašas augstas raudzes profesionālu konceptu, konsultācijas un kvalitatīvu darbu izpildījumu. Otrais posms pils atjaunošanā sākās pēc valstiskās neatkarības atgūšanas. 2001. gadā pils atjaunošana tika pilnībā pabeigta (arhitekti Zane Kalinka un Pēteris Venckovičs, interjera apdare un telpu iekārtojumu autori - mākslas vēsturnieki Dainis Bruģis un Ina Līne). Ēkā tika veikta daļēja telpu pārbūve, vietām - vēsturiskā plānojuma atjaunošana un radīts jauns daudzfunkcionāls izmantošanas risinājums (pilsmuzejs, viesnīca, restorāns, kafejnīca ar bāru, semināru telpas u.c.). Arhitektu un interjeru mākslinieku sadarbības rezultātā, ēka kļuva par mūsdienīgi funkcionējošu objektu.
1997. gadā VNĪ kā 100% kapitāldaļu īpašnieks dibināja SIA “Mežotnes pils”. Diemžēl pils apsaimniekošana ir izvērtusies neveiksmīga un visticamāk tāpēc VAS “Valsts nekustamie īpašumi” vēlas to pārdot. Akciju sabiedrība oficiālajā tīmekļvietnē par sevi raksta šādi: VAS “Valsts nekustamie īpašumi” ir lielākais Latvijas dižāko vērtību – zemes un ēku – pārvaldītājs. Zeme un kultūrvēsturiskais mantojums, senas un modernas ēkas, valsts robežas un muitas infrastruktūra – tās ir valsts vērtības Latvijas cilvēkiem.”
2006. gadā notikusī Kultūras ministrijas valdījumā esošo nekustamo īpašumu nodošana Finanšu ministrijas valdījumā tika īstenota ar pārliecību, ka tas ir labākais veids, kā nodrošināt valsts īpašumā esošo kultūras ēku saglabāšanu un atjaunošanu. Valsts funkciju īstenošanai joprojām kalpo daudzi kultūras pieminekļi, tomēr gaidītā efektivitāte un kvalitāte pēc minētās reformas vēl joprojām nav sasniegta.
Rūpes par kultūras mantojumu ir visas sabiedrības atbildība, valsts prestižs un pienākums. Nozīmīgāko kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana prasa uzmanību, zināšanas un rūpes, kādas ne vienmēr ir pa spēkam privātīpašniekiem, tāpēc izcilāko vērtību saglabāšanai un uzturēšanai ir jābūt valsts atbildībai, neakcentējot ekonomisko izdevīgumu.
Eiropas senās kultūras zemēs katras valsts īpašumā ir vēsturiski veidojusies un apzināti komplektēta noteikta nozīmīgākā materiālā kultūras mantojuma daļa. Tā saglabāšanai tiek piešķirta salīdzinoši augsta prioritāte. Arī Latvijai, kā savu kultūru cienošai valstij, jāveido valsts īpašumā saglabājama, izsvērti komplektēta materiālā kultūras mantojuma daļa.
Valsts nekad nevarēs aptvert visu, arī sabiedrība, privātais sektors, uzņēmēji ir spējīgi sniegt būtisku un kvalitatīvu ieguldījumu kultūras mantojuma saglabāšanā. Tas jānovērtē un jāciena. Valstij nevajag nodarboties ar to, ko dažkārt pat labāk spēj paveikt privātais sektors. Tomēr katras valsts kultūrā ir tādi materiālās kultūras mantojuma objekti, kuru vēsture, simboliskā nozīme un unikālā kultūrvēsturiskā vērtība jau sabiedrības uztverē nosacīti diktē to juridisku piederību valstij. Arī Latvijas valsts ir bagāta ar šāda veida kultūras pieminekļiem.
Mežotnes pils ir viena no tām – savas unikālās kultūrvēsturiskās nozīmes, izmantošanas iespēju, tēla, izvietojuma un specifiskās uzturēšanas dēļ. Tāpēc Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde iestājas par Mežotnes pils saglabāšanu valsts īpašumā un tās lietošanas sasaisti ar Rundāles pils muzeju. Tomēr šādā aspektā tas kļūst par jautājumu, kuru jālemj muzeju nozares pārraudzības sektoram – Kultūras ministrijai, kā arī ministrija ir kompetentā un atbildīgā institūcija kultūras finansējuma piesaistē.
Kultūras mantojums ir Latvijas kā nacionālas valsts viena no lielākajām vērtībām, atmiņas un identitātes nesējs, starptautiskās konkurences un atpazīstamības instruments, nozīmīgs resurss valsts līdzsvarotai attīstībai un dzīves kvalitātes nodrošināšanai. Bez kultūras mantojuma nebūtu Latvijas. Izcilākajiem kultūras pieminekļiem jākalpo par kultūras mantojuma filozofijas, labas uzturēšanas un kopšanas prakses demonstrēšanas vietām, simboliem, kuri dod ticību Latvijas valsts pastāvēšanai ilgtermiņā.
Juris Dambis Dr.arch. 11.04.2024.