Ēka 11. novembra krastmalā 31 ir starp pirmajām būvēm, kas tapusi Vecrīgā pēc 2. pasaules kara. Arhitekta J. Kronberga projektētajā namā kopš 1960. gadā strādājis Latvijas Valsts meliorācijas projektēšanas institūts, vēlāk Valsts Zemes dienests, bet pašlaik noris pārbūve Tieslietu akadēmijas izveides vajadzībām.
Uzsākot būvdarbus, galvenajā trepju telpā tika atklāts sienas gleznojums, kas tapis nedaudz vairāk nekā desmit gadus pēc ēkas uzcelšanas – 1971. gadā. Autore ir interjera māksliniece Maija Galdiņa, kas vēlāk pazīstama kā Rīgas galvenā māksliniece, kopā ar vīru grafiķi Jāni Galdiņu.
Gleznojumā, saskanīgi ar ēkas oriģinālo funkciju, attēlota meliorācijas projektētāju darba aina. Stilistikā jaušams gan vēl pagājušā gadsimta 60. gadu skarbais stils, gan jau 70. gadu vēsmas, kas izpaužas romantizētākā skatījumā. Atklātais gleznojums ir nozīmīgs kā mākslinieciski augstvērtīgs, labi saglabājies dekoratīvi monumentālās mākslas darbs, kas sniedz priekšstatu par interjera apdares stilistiku un ikonogrāfiju Latvijā, 20. gadsimta 70. gados. Tomēr gleznojuma unikalitāte saistāma ar reti sastopamo izpildījuma tehniku – enkaustiku. Darbs ir liecība par attiecīgajā periodā izmantotajiem dekoratīvajiem iekštelpu apdares veidiem un vienlaikus piešķir gleznojumam papildus vērtību.
Enkaustika ir glezniecības tehnika, kurā par krāsu pigmentu saistvielu tiek izmantots karsts, kausēts vasks. Tehnika ir izmantota jau senās Grieķijas un Romas laikā, taču viduslaiku periodā pakāpeniski izzudusi. Kā iemesls visdrīzāk minama tehnikas sarežģītība, jo gleznojot vaskam jābūt siltam, tāpēc gleznotājam, lai temperatūru uzturētu, jāizmanto dažādi speciālie instrumenti – karstas paletes, karstas špakteles, gāzes pistoles. Mākslas vēsturē raugoties, enkaustika pavisam zudusi nav. Interesants ir fakts, ka padomju periodā Mākslas akadēmijā interjera studentiem, to vidū arī M. Galdiņa, bija jāapgūst dažādas senās tehnikas, kā freska, sgrafito un arī enkaustika.
Vaska izmantošana kā pigmentu saistviela gleznojumam nodrošina arī aizsargslāni, kas ir arī iemesls, kādēļ gleznojums nav cietis no tam pārlīmētajām tapetēm. Kā otrs vaska izmantošanas ieguvums izceļams svaigais un mirdzošais kolorīts. Interesants ir arī fakts, ka vaska lietojums neļauj jaukt krāsas, tādēļ gleznojumā izmantojamas vienīgi tīras krāsas.
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes pieminekļu uzskaites komisija gleznojumam pasludinājusi par jaunatklātu mākslas pieminekli. Kā nosaka likuma Par kultūras pieminekļu aizsardzību 17. pants, “Jaunatklātie objekti, kuriem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība, neatkarīgi no tā, kā īpašumā tie atrodas, līdz jautājuma izlemšanai par šo objektu iekļaušanu valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, bet ne ilgāk kā sešus mēnešus no dienas, kad par to ticis informēts objekta īpašnieks, atrodas valsts aizsardzībā.”
Pēc pašreiz zināmās informācijas, gleznojums visticamāk tiks saglabāts aizsegts.
Informācija sagatavota sadarbībā ar Arhitektūras un mākslas daļu