1939.gada 10.jūnijā pieminekļu valdes priekšsēdētājs saņem šādu inspektora Jāņa Jaunzema ziņojumu: “Pagodinos iesniegt Lodes ev.lut. baznīcas uzņēmumus (4 gab.), kurus uzņēmu, būdams komandējumā 1939.gada 6.aprīlī. Lodes baznīca celta 18.gs.s., pašā pēdējā laikā stipri cietuse no nemākulīgiem remontiem. Valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstos ieviesta 1939.gada pavasarī”.
Pirmā “Architektūras pieminekļa lapa” liecina: “Nosaukums” – Lodes, “Nosaukums tautas mutē” – Apses, “Novietne” – baznīca atrodas Sērmūkšu - Taurenes lielceļa malā starp Bānūžu un Ilzes ezeriem, priežu mežā, apkārt kapi – vecie un jaunie. Kā “Pielietošana” minēta “vietējās draudzes garīgo sapulču vieta”, bet atbilde uz jautājumu “Kad darināts?” ir nekonkrēta – “darināšanas gads grūti nosakāms, apmēram pirms 200 gadiem”. Sīki aprakstīta pati ēka un iekārtas priekšmeti, optimistiski secinot, ka “celtne uzglabājusies labi, nesen remontēta, spējīga vēl ilgi draudzei kalpot”. Sadaļa “Uzturēšanas jautājums” ir īsa un konkrēta “Draudze pate ir spējīga savu dievnamu uzturēt un kopt”.
Kā un par ko radusies inspektora Jaunzema neapmierinātība ar remonta darbiem, materiālos ziņas nav saglabājušās, taču viss turpmākais liecina par šī pieminekļa laimīgo likteni. Ne uz brīdi tā nav bijusi slēgta, pamesta novārtā, piesmieta ar citu funkciju vai graujoši “saremontēta”. Gluži pretēji – dažādi pieminekļu aizsardzības līgumi tai uzlikuši pienākumu “kalpot tikai kulta vajadzībām” un nezaudēt ne nieka no autentiskā skata. Tā sargāta gan Ulmaņa, gan padomju laikā – profesionāli un stingri. Varbūt ar savu nomaļo izvietojumu, zemniecisko izcelsmi un askētisko iekārtojumu ēka padomju varai likusies mazāk bīstama kā greznās katedrāles?
Taču vispirms meklēta iespēja izsekot senākai vēsturei. Vēl inspektors Jaunzems pierakstījis kādas Marijas (uzvārds nesalasāms) stāstīto par to, ka sākumā bijis liels mežs, kurā atradusies viena milzu liela apse. Kad baznīcas tēvi gudrojuši, kur celt baznīcu, uzgājuši mežā apsi, pie kuras bijis kantains laukumiņš ar savādu rasu – tur tad uzbūvējuši baznīcu, ko nosaukuši par “Apšu”. Kad viņi pirmo reizi vietu uzlūkojuši, “no apses izgājusi melna govs ar zelta ragiem”. 1710.gadā, kara laikā, “zirgi esot turēti baznīcā,” Marija atstāstījusi no tēva dzirdēto, taču – kurā? Esošās Apšu baznīcas datējums tomēr ir vēlāks...
Nākamais rokrakstā iesniegtais inspektora Vikmaņa ziņojums tapis 1949.gadā un cenšas izsekot, vai baznīcā viss ir savās vietās. Tā paša laika mašīnraksta lapiņa bez konteksta ziņo, ka “Augšminētā baznīca atrasta šādā stāvoklī: 1) ozolkoka mācītāja sēdeklis apvilkts ar brūnu vadmalu 2) altārglezna nebojāta”. No turpmākā var secināt, ka baznīcā bijis kāds garnadzis, vandālis vai meža brālis: “Altāra sega paņemta un kanceles sedziņa saplēsta. Logiem sasitas 3 rūtis, kroņlukturim daži stikliņi un Dievgalda vīna karafe. Aiznesti divi krēsli. Ērģeles bojātas un aiznestas dažas stabules. Tornim izsistas divas rūtis. No mācītāja kambara aiznesta sega”. Neskatoties uz šo skādi, 1950.gadā, nu jau krievu valodā, Lodes (Apšu) baznīcai tiek noteikts pieminekļa statuss – no 153. numura neatkarības laikā tā kļuvusi par Nr.50. padomju ērā. Kā celšanas gada skaitlis precizēts 1780., bet kā izpētes avots hronoloģijas noteikšanā minēta 1911.gadā Pēterburgā iznākusi grāmata par Luterāņu dievnamiem Krievijas impērijā.
Apšu baznīcai veicas – tā ir tik nomaļa, zemnieciska un nepretencioza, ka saņem ne tikai aizsardzības statusu, bet arī remonta darbu norādījumus un uzraudzību. Draudzei tiek uzlikts par pienākumu veikt “Remontveida restaurācijas darbus”, kur viss skaidri pateikts – gan darbu apjoms, gan izmantojamie materiāli, gan termiņi. 1952.gada 20.septembrī starp “Latvijas PSR Architektūras pārvaldi architektes Plukas Elfrīdas Otto meitas personā un Lodes luterāņu baznīcas padomi Makara Kārļa Mārča dēla personā” tiek slēgts strikts līgums. Pārvalde nodod dievnama ēku draudzei bezatlīdzības lietošanā, bet tā uzņemas “pilnīgu atbildību par architektūras pieminekļa saglabāšanu”. Tālāk seko smalki, precīzi un pārsteidzoši mūsdienīgi līguma punkti par to, ko piemineklī drīkst un ko nedrīkst darīt. Īpaši uzsvērts, ka nav pieļaujamas piebūves, pārbūves, nesaskaņoti remonti un restaurācija, kas var bojāt mākslas un arhitektūras vērtības. Atgādināts “neizmantot pieminekli ne pastāvīgiem, ne pagaidu rakstura dzīvokļiem”, brīdināts ziņot par jeb kādiem apdraudējumiem un piedraudēts ar tiesu bezatbildības vai kaitniecības gadījumā: “Ja līgums tiek pārkāpts, nodarot piemineklim bojājumu, kas pēc ekspertu atzinuma daļēji vai pilnīgi iznīcina to kā vēsturisku un māksliniecisku darinājumu, “Pārvalde” sauc “Lietotāju” pie kriminālas atbildības caur prokuratūras orgāniem”.
1957.gadā līgums tiek pagarināts, bet turpmākajā periodā seko vien akti par to, ka “tehniskais stāvoklis ir apmierinošs” un detalizētāka sakrālo priekšmetu uzskaite 1982.gadā. Jāsecina, ka šajos laikos ierakstu trūkums apliecina vien dievnama laimīgo likteni, ko tas demonstrē vēl šodien. Nomaļa, bet cilvēku iecienīta, neliela, bet mājīga, vienkārša, bet dvēseli uzrunājoša – tāda savus apmeklētājus sagaida Apšu (Lodes) baznīca, kam pieminekļa statuss palīdzējis izdzīvot un palikt autentiski “neizremontētai”.
Informācija sagatavota pēc NKMP Pieminekļu dokumentācijas centra materiāliem.