Ēka Jūrmalas centrā, Jūras ielā 13/15, tā arī nepieredzēja savu saimnieku skaistās un mierīgās vasaras, svinīgās pieņemšanas un atvērtu durvju laimi. Antons un Emīlija Benjamiņi funkcionālisma formās ieturēto, izsmalcināto un moderno vasarnīcu uzcēla 1936.-1937. gadā. Par Latvijas “preses karali” dēvētais Antons Benjamiņš aizgāja aizsaulē 1939.gada 14.jūnijā, un pēc diviem gadiem šis datums bija liktenīgs arī viņa kundzei. Emīlija 1942.gada septembrī mira izsūtījumā Solikamskā, bet pāra celtās vasarnīcas lietotāji 1984.gadā saņēma “mākslas pieminekļa aizsardzības saistību rakstu”. Vēsture izspēlēja paradoksu – ēka, ko cēlušas Latvijas brīvvalsts slavenības, pieminekļu sarakstā nonāca kā “valdības sanatorija “Rīgas Jūrmala””. Vēlāk pieminekļu speciālisti uzskaitīja visas Benjamiņu vērtības, kuras ne tikai nebija gājušas zudībā, bet izrādījās papildinātas ar iepriekš nebijušiem mākslas darbiem. Ir liecības, ka tie šeit nonākuši no citu represēto mājokļiem.
Šīs lietas pirmais dokuments datēts ar 1984.gada decembri un liecina, ka par pieminekli kļuvusi nevis pati ēka, bet tās interjeri un atsevišķi mākslas darbi. Benjamiņu vārds netiek pieminēts. Mašīnrakstā veiktais “mākslas priekšmetu uzskaitījums” uzrāda vien 10 atsevišķas vērtības, jo vairākiem apzīmējumiem ir apvienojošs raksturs: dekoratīvā apdare, mēbeles, parkets, lustras, gleznas u.c., taču būtība ir strikta – lietotājam “jāsaglabā pieminekļus esošajās vietās”, “nemainīt pieminekļa “Lietotāju” bez “Pieminekļu aizsardzības orgāna” un Latvijas PSR Kultūras ministrijas atļaujas”. Detalizēts apraksts un foto fiksācija seko tikai 1989.gadā, kad visās veidlapās parādās ieraksts “Bij. Benjamiņa vasarnīca”, bet labi saglabātā interjera gaisotnē senajās mēbelēs labprāt pozē slēgtās sanatorijas viešņas.
Priekšmetu uzskaite veikta pamatīgi, katrai telpai pievienotas parketa skices, gaismas ķermeņu apraksti, mēbeļu izvietojums, visi dekoratīvie elementi, lustras, kamīni, spoguļi, paklāji, durvju rokturi, trauki, gleznas u.c. Blakus izmēram un stāvokļa vērtējumam (pārsvarā “labs”) vērojama amizanta atzīme, ka izmantošana ir “sākotnējā”. Jā, te bija paveicies, ka parkets nav nokurināts, augļu traukos nav skābēti gurķi vai uz greznajām sofām krauta malka. Mūzikas istaba nebija pārvērsta par noliktavu vai bibliotēka par komunālo dzīvokli. Partijas elite bija spējusi novērtēt “tautas ienaidnieku” augstvērtīgo dāvanu un atstāja sev. Tā netika izdemolēta, bet aiz slēgtām durvīm iekonservēta “visaugstākajiem”.
Starp daudziem mākslas priekšmetiem un latviešu vecmeistaru darbiem otrā stāva atpūtas istabā tomēr pamanāmi izcēlušās divas franču autora gleznas. Tās datētas ar 19.gs.beigām un pēc paraksta uz rāmja plāksnītes piedēvētas Auguste Debay. Tās bijušas divas “Mātes”, kuru vārdā sanatorijas saimnieki pārdēvējuši visu zāli. Pat viesnīcas plānojumā tā ierakstīta kā “Atpūtas istaba “Divas mātes”” – tik dominējošs bijis to spēks. Gleznas pamanītas un atzīmētas arī pirmajā reizē, kad “nepiederošām personām (lasi – nekomunistiem) bija atvērta Benjamiņu vasarnīca”. Šajā atmodas laika vizītē žurnālisti secinājuši, ka “brīnumainā kārtā tomēr saglabājusies lielākā daļa interjera no pirmo īpašnieku laikiem. Tās, protams, ir greznas, dārgas mēbeles. Šur tur iespraucies arī kāds mūsdienīgs dīvāns vai zvilnis. Interjeru papildina dārgi mākslas darbi. Nams iekārtots gaumīgi, prestiža celtnei atbilstoši. No stiklotas verandas paveras lielisks skats uz jūru.” Žurnālistus visvairāk interesē fakts, ka: “šajā mājā uzņemti visi slavenākie valstsvīri, kādi vien Latvijā ir bijuši. Te notikušas dažādas svarīgas apspriedes un nozīmīgu līgumu parakstīšana.” Par cilvēcisko faktoru liecina personāla atsauksmes par valstsvīru dzīvesbiedrēm: “Ļoti sirsnīga bijusi Gorbunova kundze, vienkārša un sabiedriska – Jeļcina kundze, kas mājās aizbraukusi ar aizkustinājuma asarām acīs. Toties kaprīza un valdonīga – Raisa Gorbačova. Viņa te ieradusies ar saviem pavāriem un ģērbējiem, nama darbinieki nedrīkstējuši rādīties ne tuvumā.”
Par izmaiņām sabiedriski politiskajā dzīvē liecina 1990.gada ieraksts, kurā “Dzīvojamā ēka Jūrmalā, Majoros, Jūras ielā 13/15” ir pasludināta par jaunatklātu objektu un novērtēta kā valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Tikmēr ēkai ir atradies mantinieks, un sākusies sarakste par “jaunatklāto mākslas pieminekļu pārvietošanu”. Iespējams, ka to rosina arī 1995.gada februārī “Vakara Ziņās” publicētais raksts “Versija par Benjamiņa vasarnīcas gleznu vēsturi”. Tajā represētais Ansis Dannenbergs atpazīst šo vērtību – atceras, kā trīsdesmito gadu vidū tās iegādājušies viņa turīgie vecāki – jurists un zobārste. Gleznas visu bērnību bijušas viņa acu priekšā līdz brīdim, kad 1941.gada 14.jūnijā viņu, 13 gadus vecu, līdz ar māti un brāli izsūtīja. Viņiem izdevās palikt dzīviem un atgriezties, taču no bijušās mantības netika atgūts nekas. Lai arī raksta autores pozīcija ir Danennberga pusē, pieaicinātais zvērinātais advokāts skeptiski komentē, ka bez lieciniekiem atgūt gleznas nebūs iespējams. Bet tie – lielākā daļa arī bijuši 14.jūnija, kara vai 25.marta upuri. Juridiski visai bezcerīga situācija…
To apliecina arī pieminekļa lieta, kas glabā divas 1996.gada vēstules. Pirmajā ir skopa informācija, ka “jaunatklātie vietējās nozīmes mākslas pieminekļi – divas A.Debai gleznas “Mātes” (19./20.gs.) un mēbeļu garnitūra (20.gs.sāk.), pārvietoti uz Saeimas namu Rīgā, Jēkaba ielā 11”. Otrā vēl lakoniskāk apliecina, ka uzskaitītās lietas “atrodas Saeimas namā”, bet “pārējās kultūrvēsturiskās vērtības, kuras atradās Jūras ielā 13, nodotas vēsturiskajam īpašniekam”.
Mākslas pieminekļi vēl aizvien atrodas Saeimas namā, papildinot reprezentācijas telpu interjerus.
Informācija sagatavota pēc NKMP Pieminekļu dokumentācijas centra materiāliem.