Sarunā piedalās Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes speciālisti
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Dr. Arch. Juris Dambis
Kultūras mantojuma informācijas centra vadītāja Simona Čevere
Arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Dr. art. Anna Ancāne
Zemgales reģionālās nodaļas vadītāja Elvīra Mantrova
Arhitektūras un mākslas daļas eksperts Dr. arch. Jānis Zilgalvis
Sarunu vada Linda Zonne-Zumberga
Īsumā:
1. “Muiža”, kā kultūras piemineklis ir komplekss objekts – dzīvojamo un saimniecības ēku kopums ar dārzu vai parku.
2. Latvijas muižu arhitektūras un mākslas mantojumu var aplūkot dažādos griezumos: hronoloģiskā, stilistiskā vai tipoloģiskā. Laika izteiksmē tas ietver vairākus gadsimtus no 16. gs. beigām līdz pat 20.gs. sākumam.
3. 20.gs. laikā muižu mantojums cietis gan 1905.g. revolūcijā, gan agrārās reformas rezultātā, gan padomju periodā.
4. Pēc pieejamās statistikas Pieminekļu sarakstā ir iekļautas 145 muižu apbūves un apmēram 630 ar muižu kompleksiem saistīti objekti.
5. Likums Par kultūras pieminekļu aizsardzību, nosaka, ka ar kultūras pieminekļa uzturēšanu saistītos darbus, tajā skaitā savlaicīgu konservāciju, remontu un restaurāciju veic kultūras pieminekļa īpašnieks par saviem līdzekļiem.
6. Valsts un reģiona nozīmes pieminekļiem iespējams saņemt finansiālu valsts atbalstu, piesakoties kultūras pieminekļu konservācijas un restaurācijas programmai, kuru administrē Mantojuma Pārvalde.
7. Salīdzinot ar atsevišķi finansēto sakrālo mantojumu, kas ir publisks un sabiedrībai pieejams bez maksas, muižas nereti ir privātīpašnieku rokās un vai nu nav publiski pieejamas, vai arī pieejamas par maksu un ierobežotam apmeklētāju lokam.
8. Šodien par pieminekļu īpašniekiem izvēlas kļūt cilvēki, kuri skaidri apzinās nepieciešamo darbu apjomu, plāno savu ieguldījumu un nosprauž mērķus.
9. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde darbojas pēc principa, ka kultūras pieminekļu aizsardzībā ar sodīšanu aizrauties nevajadzētu.
10. Pārvaldē ir apkopots unikāls izziņas materiāls, uzkrāta plaša pieredze, darbojas ekspertu padomes un šeit vienmēr var saņemt kvalificētus padomus, projektu rekomendācijas un palīdzību projektu rakstīšanā.
Ievadam
J. Dambis: uzsākot sarunu, vēlētos paust, ka kultūras mantojuma jēdziens mūsdienu izpratnē ir ievērojami paplašinājies, no atsevišķām arhitektūras, mākslas un vēstures liecībām pārejot uz plašas kultūrvēsturiskās vides aizsardzību. Kultūras pieminekļu aizsardzībā mums vienmēr jāskatās uz visu vērtību kopumu – arheoloģijas, arhitektūras, mākslas, vēstures un industriālā mantojuma vērtībām. Latvijas muižām un pilīm, to vēsturiskajiem parkiem, interjeriem, tajos esošajām mākslas vērtībām ir ne tikai ļoti liela kultūrvēsturiska nozīme, bet arī ekonomiskais potenciāls. Tāpēc vienmēr muižas un pilis ir baudījušas salīdzinoši lielu uzmanību. Protams, mums jāskatās uz kopējiem, kultūras mantojumam atvēlētiem resursiem – kultūras mantojuma pārvaldības sistēma ir laikmeta izaicinājums sabiedrībai nepazaudēt savas saknes. No tā cik sabalansēta ir vērtību uzraudzība un cik labi ir uzbūvēta atbalsta sistēma, ir atkarīga mantojuma saglabāšana ilgtermiņā. Izaicinājums izpaužas spējā apzināt vērtības, piešķirt tām jaunu nozīmi, panākt saglabāšanu un iekļaušanu mūsdienu dzīves apritē. Vide, kurā mēs dzīvojam nav sastingusi, tajā notiek un notiks nemitīgas pārmaiņas. Attīstība ir cilvēka dzīves jēgas pamats. Eiropa ar savu vērtību sistēmu pastāvēs, ja attīstīsies un ja attīstības ietvaru vienmēr veidos radošums, kultūra un kultūras mantojums.
Precizēsim, kas ir “muiža” kā kultūras piemineklis?
S. Čevere: Zināmākais muižas elements, protams, ir muižnieka dzīvojamā ēka, taču, ar vārdu "muiža" pieminekļu aizsardzībā tiek saprasts komplekss objekts – dzīvojamo un saimniecības ēku kopums ar dārzu vai parku.
J. Zilgalvis: Ja aizsargāta ir muižas apbūve, tajā var atrasties dažas ēkas vai pat vairāki desmiti ēku un būvju.
A. Ancāne: Muižu apbūves ansambļi, apbūves fragmenti un atsevišķas ar apbūvi saistītas ēkas ir ļoti bagātīga un daudzveidīga Latvijas būvētā mantojuma daļa. Tajā ietilpst gan izvērsti, arhitektoniski bagāti un reprezentatīvi piļu ansambļi, gan apjomos un apdarē vienkāršākas, taču ne mazāk vērtīgas lauku muižas.
Kā izpaužas daudzveidība muižu mantojumā?
A. Ancāne: Latvijas muižu arhitektūras un mākslas mantojumu var aplūkot dažādos griezumos: hronoloģiskā, stilistiskā vai tipoloģiskā. Laika izteiksmē tas ietver vairākus gadsimtus no 16. gs. beigām līdz pat 20.gs. sākumam un atspoguļo visu šī perioda vēsturisko stilu attīstību.
16.gs. beigās notika pāreja no ordeņa cietokšņu tradīcijām uz nocietinātu muižu ansambļiem, kas veido retu un ļoti vērtīgu muižu tipoloģisko grupu. Arhitektoniski iespaidīgākā no 16.-17.gs. mijā tapušajām kungu mājām ir Bramberģes pils, kā arī atjaunotais Nurmuižas apbūves ansamblis.
17.gs. gaitā notika parēja uz atvērta tipa izvērstiem muižu ansambļiem, kuru struktūru jau diktēja jauni – baroka plānošanas – principi. Šī perioda mantojuma daudzveidību uzskatāmi demonstrē amplitūda no Rundāles pils ansambļa līdz Ungurmuižas apbūvei.
18.gs. beigu – 19.gs. sākuma muižu arhitektūras mantojumu raksturo nobriedis klasicisma stils: šī perioda pilis ir, piemēram, Mežotne un Kazdanga. Laika garam atbilstošu stilu centās atdarināt arī citi muižnieki, klasicisma principus iedzīvinot neliela mēroga mūra un koka muižu dzīvojamās ēkās.
18. - 19.gs. muižu saimnieciskās darbības uzplaukums Kurzemē un Vidzemē tiešā veidā atspoguļojās celtniecībā: veidojās izvērstas muižu apbūves ar daudzfunkcionālām saimniecības ēkām līdz šim nebijušā mērogā. 19.gs. sākumā muižu arhitektūrā ienāk aktuālais ampīra un bīdermeiera stils, savukārt gadsimta otrajā pusē tiek radītas reprezentatīvas historisma pilis, ko papildina aktuālā jūgendstila pazīmes 19.gs. beigās.
20.gs. mainījās sociālie un ekonomiskie apstākļi, kā tas ietekmējis muižas?
A. Ancāne: Traģisks periods Latvijas muižu vēsturē bija 1905. gada barbariskās muižu dedzināšanas. Nelabvēlīgu ietekmi atstāja arī 1920. gada agrārā reforma, nacionalizējot muižas, sadalot iegūtās zemes un piešķirot tās iedzīvotāju privātīpašumā. Šī pasākuma sekas redzamas vēl šodien – sadalītajās muižu teritorijās nav vienotas attīstības, un šādos apstākļos ir sarežģīti saglabāt apbūves vienoto vizuālo tēlu un struktūru.
J. Zilgalvis: Jāpapildina, ka pēc agrārās reformas zuda muižu pastāvēšanas ekonomiskais pamats, taču saglabājās to estētiskā kvalitāte un nozīme lauku centru plānojuma izveidē. Otrā pasaules kara un padomju varas laikā daudzu muižu apbūve tika pārveidota un to apkārtne papildināta ar arhitektoniski mazvērtīgām utilitārām ēkām. Daudzām muižu ēkām padomju laikā gan palīdzēja izdzīvot tas, ka tās tika izmantotas kā skolas, kolhozu un padomju saimniecību kantori, ārstniecības iestādes un citādāk. Protams, iekštelpu pārveidojumi, piemērojot vēsturiskās ēkas jaunajai funkcijai nereti bija nesaudzīgi, tāpat arī ārējais veidols mainījās parādoties jaunām piebūvēm vai pārveidojumiem.
Kā vērtējams muižu saglabātības stāvoklis mūsdienās?
J. Zilgalvis: Aplūkojot Latvijas muižu un piļu stāvokli kopumā, to salīdzinot ar laiku tūlīt pēc neatkarības atgūšanas, pēdējo divdesmit gadu laikā veikto muižu un piļu atjaunošanas un restaurācijas darbi ir bijuši tik iespaidīgi, kā nekad agrāk. Par pēdējos gados sakoptiem un atjaunotiem varam saukt vairāk nekā 100 objektu. Tās nav tikai visiem zināmas pērles, kā pilis Rundālē, Turaidā, Mežotnē un Durbē, bet arī vesela virkne mazāk zināmu objektu, kas kalpo plašas sabiedrības vajadzībām, piemēram, muižu apbūve Dikļos, Preiļos, Mālpilī, Rūmenē, Liepupē, kungu mājas Zvārtavā, Jaunaucē, Veselavā, Lielplatonē, Duntē, Depkina muižiņā pie Rīgas un daudzās citās vietās. Jāpiebilst, ka ir arī vesela virkne muižu, kur vēsturiskās apbūves restaurācija, atjaunošana un kultūrvides sakopšana ir uzsākta tieši pēdējos gados un aktīvi turpinās. Īpaši tas jūtams vietās, kuru saimnieki ir sapratuši kultūras mantojuma vērtību un cenšas to izmantot tūrisma vajadzībām, kā arī citām sabiedriskām aktivitātēm. Tas nozīmē, ka pie šiem “vairāk nekā 100” objektiem mēs tuvākā nākotnē varēsim piepulcināt vēl daudzus.
Kādas ir saglabājamās vērtības Latvijas muižās?
A. Ancāne: Muižu apbūves ansambļu un atsevišķu ēku saglabājamo vērtību vidū jānosauc to telpiskais risinājums ainavā, būvmasu kārtojums, oriģinālās konstrukcijas un to elementi, plānojuma struktūra, fasāžu arhitektūra, koloristika, faktūra, kā arī jumta forma un iesegums, siluets, oriģinālie logi, durvis, būvgaldniecības izstrādājumi, interjeru apdare – gleznojumi, skulpturālie veidojumi, oriģinālās grīdas. Ļoti būtiski pieminēt, ka muižu apbūves gadījumos saglabājama vērtība var būt ne tikai atsevišķas ēkas, bet arī tās ietverošā teritorija, kas līdzdarbojas konkrētās vietas īpašās noskaņas radīšanā.
S. Čevere: Papildināšu, ja muižas apbūve ir saglabājusies tikai daļēji, vai arī to laika gaitā skāruši lieli pārveidojumi, kultūras pieminekļa statuss tiek piešķirts arī atsevišķiem muižas apbūves fragmentiem.
Cik muižu Latvijā ir iekļautas Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā?
S. Čevere: Svarīgi izcelt, ka valsts aizsardzībā esošie kultūras pieminekļi ir ļoti dažādi. Ņemot vērā, ka muižas ir tikai viens no daudzveidīgā Latvijas kultūras mantojuma elementiem, Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu reģistrā nav izveidota tieši muižas apbūves vai to sastāvdaļas identificējoša pazīme, attiecīgi, skaitliski ļoti precīza informācija par to cik objektu Pieminekļu sarakstā saistīti ar muižu kompleksiem nav iegūstama. Pēc pieejamās statistikas Pieminekļu sarakstā ir iekļautas 145 muižu apbūves un apmēram 630 ar muižu kompleksiem saistīti objekti – ēkas un parki.
Likums Par kultūras pieminekļu aizsardzību, kurā teikts, ka ar kultūras pieminekļa uzturēšanu saistītos darbus, tajā skaitā savlaicīgu konservāciju, remontu un restaurāciju veic kultūras pieminekļa īpašnieks par saviem līdzekļiem. Kam pieder muižu mantojums?
J. Dambis: Muižas Latvijā ir valsts, gan pašvaldību gan arī privātīpašumā.
E. Mantrova: Jā, likumā ir noteiktas pieminekļu īpašnieku tiesības un pienākums saglabāt pieminekli. Varētu teikt, ka būt par saimnieku – tas ir darbs, kura rezultāts ir ieguldījums nākotnē – gan sabiedrības, gan arī pieminekļa īpašnieka ģimenes, dzimtas nākotnē. Katrs piemineklis ir unikāls un neatkārtojams, par to liecina arī vēlme uzņemties pieminekļu glābšanas darbus un daudzveidīgā pieeja muižu mantojuma izmantojumā Latvijā.
Kāda ir valsts iesaiste Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļauto muižu un citu objektu saglabāšanā?
S. Čevere: Jāprecizē, ka pieminekļu saraksta, kurš ir mūsu iestādes darba centrā, mērķis ir apkopot un sistematizēt objektus, kuriem nepieciešams nodrošināt valsts aizsardzību – kuriem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība un kuru saglabāšana nākamajām paaudzēm atbilst Latvijas valsts un tautas, kā arī starptautiskajām interesēm.
J. Zilgalvis: Tas nozīmē, ka no Pārvaldes darbinieku puses šie pieminekļi ir apsekoti, noteikta to vēsturiskā, zinātniskā, mākslinieciskā, arhitektoniskā un cita kultūras vērtība, tie tiek fiksēti un pētīti. Pārvaldes interešu lokā ir arī objekti, kuriem ir kultūras vērtība, bet kuri nav iekļauti valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Tādā veidā šī valsts institūcija rūpējas par kultūras mantojumu, kura ievērojamu daļu sastāda muižu apbūve un atsevišķas ēkas tajā.
E. Mantrova: Kā jau kolēģi minēja, pieminekļa statuss nosaka, ka konkrēts objekts ir īpaša vērtība arī sabiedrībai un tas valsts un reģiona nozīmes pieminekļiem dod iespēju saņemt arī finansiālu valsts atbalstu. Šobrīd jau gandrīz trīsdesmit gadus samērā veiksmīgi darbojas kultūras pieminekļu konservācijas un restaurācijas programma, kuru administrē Pārvalde. Programmas uzdevums ir sekmēt un atbalstīt valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu izpēti, konservāciju un neatliekamu restaurāciju, nodrošinot līdzekļu sadali atklātā konkursā pēc iespējas plašākam objektu un pasākumu lokam. Ik gadu tiek atbalstīti arī ar muižu apbūvi saistīti objekti un pēdējo piecu gadu laikā programmas ietvaros šāds atbalsts piešķirts 143 reizes.
J. Dambis: Pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijas muižu un piļu atjaunošanai ieguldīti ievērojami līdzekļi, gan valsts, pašvaldību, privātie un salīdzinoši daudz arī starptautiskie. Nozīmīga ir bijusi Eiropas struktūrfondu piesaiste un Norvēģijas finansējums, kā arī dažādu citu avotu piesaiste. Starptautiskais finansējums nerodas pats no sevis, tas ir jāpierāda, jāizcīna un arī jāadministrē. Kultūras ministrija pēdējos gados ir sniegusi ļoti lielu atbalstu.
Vai tas ir pietiekami un vai muižu apbūves saglabāšanai nevajadzētu īpašu atbalstu no valsts?
E. Mantrova: Es gribētu norādīt, ka pieminekļa īpašniekam tomēr ir jābūt saimniekam un jāapzinās, ka bez sava darba un ieguldījuma, vienīgi cerot uz valsts vai Eiropas fondu līdzekļiem, panākumu nebūs. Svarīgi saprast, ka valsts finansiālais atbalsts nāk no sabiedrības maksātās nodokļu naudas.
J. Dambis: Pastāv viedoklis, ka muižu mantojumam būtu jāvelta atsevišķa programma, taču, domājot par jaunu programmu veidošanu, būtu jāapsver arī industriālā mantojuma, tautas celtniecības, vēsturisko parku, pilskalnu un cita veida kultūras pieminekļu finansēšanas programmu nepieciešamība. Arīdzan jāņem vērā, ka dažādu programmu veidošana radītu saskaldījumu un palielinātu administratīvās izmaksas. Runājot par jau pastāvošo sakrālā mantojuma programmas finansējumu, tas ir mazāks nekā sākotnēji cerēts, bet galvenās pūles būtu jāvelta finansējuma apjomam kopumā, kas ir politiķu rokās. Protams, politiskā līmenī lemjot par finansējuma piešķiršanu, varētu tikt norādīts naudas apjoms, kas speciāli jāvelta muižu un piļu glābšanai un atjaunošanai. Vērā jāņem arī fakts, ka, salīdzinot ar sakrālo mantojumu, kas ir publisks un sabiedrībai pieejams bez maksas, muižas nereti ir privātīpašnieku rokās un vai nu nav publiski pieejamas, vai arī pieejamas par maksu un ierobežotam apmeklētāju lokam.
E. Mantrova: Skatoties no praktiskās puses, ilgstošā darba pieredze rāda, ka šodien par pieminekļu īpašniekiem izvēlas kļūt cilvēki, kuri skaidri apzinās nepieciešamo darbu apjomu, plāno savu ieguldījumu un nosprauž mērķus. Rīkojoties soli pa solim, sasniedzot mazas uzvaras, veiksmīgi strādā daudzi īpašnieki. Darbojoties ar muižu mantojumu, ambiciozi sapņi īstenojas apjomīgā darbā, bet viegla darba un ātras peļņas kārotāji paliks zaudētājos. Ja kāds, vēlas kļūt par kultūras pieminekļa saimnieku, jāsaprot, ka pieminekļu aizsardzībā nav lielu un mazu darbu, ir konkrēti padarītais. To apzinoties ar laiku top brīnums, arī bez miljonu ieguldījuma.
Ja īpašnieks nevēlas uzņemties atbildību un īpašnieku neizdarības dēļ valsts zaudē muižu mantojumu seko sods?
S. Čevere: Svarīgi piebilst, ka vienīgi tādi objekti, kas pilnībā zaudējuši savu kultūras pieminekļa vērtību tiek izslēgti no Pieminekļu saraksta. Statistiski, kopš tika apstiprināts šobrīd spēkā esošais Pieminekļu saraksts 1998.g., muižas apbūve, kā kopums izslēgta 2 gadījumos, vēl pieminami 76 gadījumi, kad no saraksta izslēgtas atsevišķas muižas apbūvi veidojošas ēkas vai to daļas, piemēram, krāsnis.
E. Mantrova: Būtiski nošķirt situācijas kad īpašniekiem nav naudas un kad īpašnieks vienkārši nerīkojas, meklējot attaisnojumus. Atklāti runājot, lēmums par sodu ir vismelnākais darba posms, klausoties kā īpašnieks žēlojas par mazu atbalstu, stingrām prasībām, neizpratni un situāciju pasaulē, kļūs smagi ap sirdi. Starp citu, visi pārkāpēji savu neizdarību skaidro līdzīgi, nemaz nemeklējot risinājumus. Mūsu darbā soda piemērošana ir galējs lēmums, kad visas iespējas – konsultācijas, padomi, sarunas, palīdzība jau ir sniegtas.
J. Dambis: Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde darbojas pēc principa, ka kultūras pieminekļu aizsardzībā ar sodīšanu aizrauties nevajadzētu. Sodi nelīdzēs nedz gadījumos kad īpašums pēc padomju okupācijas atgūts sliktā stāvoklī, bet tiek uzturēts, lai stāvoklis krasi nepasliktinātos, nedz gadījumos, kad objekts praktiski nevienam nav vajadzīgs, tā atrašanās vieta, apkārtne, objekta apjoms un stāvoklis nevienu neuzrunā. Atšķirīgi vērtējami gadījumi, ja īpašnieks objektu nopērk, bet neko nedara tā saglabāšanai vai pat veicina pieminekļa bojāeju – tad sodiem jābūt bargiem.
Kāda ir Mantojuma pārvaldes rīcība, sadarbojoties ar muižu apbūves īpašniekiem?
E. Mantorva: Īstais ceļš ir tikai caur sadarbību un savstarpēju uzticību. Pārvaldes darbinieki vienmēr ir atklāti sarunās un stāsta, ka nevajadzētu slēpt grūtības pieminekļa uzturēšanā. Iedzīvotājiem jāapzinās, ka Pārvaldē ir apkopots unikāls izziņas materiāls, uzkrāta plaša pieredze, darbojas ekspertu padomes un šeit vienmēr var saņemt kvalificētus padomus, projektu rekomendācijas un palīdzību projektu rakstīšanā. Varētu teikt, ka panākumu atslēga ir atbildīgs un neatlaidīgs kultūras pieminekļa saimnieks, kurš prot likt lietā valsts finansējumu, piedalās projektu konkursos, plāno savu ieguldījumu un izmanto Pārvaldes ekspertu padomus.
Vai muižu mantojuma saglabāšanas darbā iesaistīts pietiekami daudz speciālistu?
J. Dambis: Jāsaprot, ka kultūrvēsturiskas vērtības iespējams noteikt tikai vispusīgas apzināšanas, izpētes un analīzes rezultātā, kam seko plašas konsultācijas un diskusijas. Ir jāizprot objekta vēsture, struktūra un raksturs, vietas izcelsme – kā un kādēļ tā laika gaitā ir mainījusies un turpina mainīties, elementu un materiālu forma un stāvoklis, konstrukcijas, tehnoloģija, nepieciešams salīdzinājums ar citiem objektiem un vietām. Pēc vērtību noteikšanas seko dokumentēšana un uzraudzība. Matojuma pārvalde te var lepoties ar pieredzējušiem, zinošiem un ar entuziasmu apveltītiem speciālistiem, gan tādiem kam ir mūža pieredze, gan ar jauniem daudzsološiem, kuriem piemīt degsme, enerģija. Mūsu komandu veido gan speciālisti ar zinātniskiem grādiem, gan praktiķi. Arhitekts Pēteris Blūms, mākslas zinātniece Dace Čoldere, arhitekte Liesma Markova, mākslas zinātņu doktore Rūta Kaminska, arhitektūras doktors, akadēmiķis Jānis Zilgalvis ir profesionālajā vidē plaši pazīstami. Ļoti veiksmīgi komandas darbā iekļāvusies mākslas doktore Anna Ancāne u. c. Tomēr izšķiroši svarīga ir pašu muižu saimnieku kompetence, izpratne par vērtībām, autentiskumu, ieinteresētība un protams materiālās spējas. Muižu uzturēšanā un atjaunošanā nav iespējams iztikt bez profesionāliem pētniekiem, arhitektiem, restauratoriem. No visu šo uzskaitīto personu loka kopdarba ir atkarīgs muižu liktenis. Ne visi saimnieki apzinās muižu vērtību, ļoti bieži trūkst kompetences objektu izpētē un restaurācijā. Tā ir vājā vieta. Kaut gan visbiežāk problēmas rada finanšu nepietiekamās iespējas, kā arī dažkārt saimniekam skaidras vīzijas trūkums. Tomēr skatoties kopumā un salīdzinot ar stāvokli, kāds bija pēc valstiskās neatkarības atgūšanas, situācija ir būtiski uzlabojusies. Latvijas ainava ir atkopusies. Arī ja, diemžēl ir objekti, kuriem nav paveicies, daudzas iznīcībai pamestās, vai vērtībai neatbilstoši izmantotās baznīcas, muižas, pilis ir ieguvušas jaunus saimniekus, veikti apjomīgi atjaunošanas darbi.
Sagatavoja Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde