Pastāstiet, lūdzu, kādi ir Jūsu darba pienākumi Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē?
Šobrīd un arī iepriekš galvenais uzdevums ir mākslas priekšmetu apzināšana, izvērtēšana un dokumentācijas sagatavošana iekļaušanai mākslas pieminekļu sarakstā. Tas nozīmē, ka darbs saistīts ar tādu kultūras mantojumu, kas uzkrājies vairāku gadsimtu garumā un atrodas sabiedriskās iestādēs, publiski pieejamās vietās. Pamatdarbs, mākslas pieminekļu saraksta sastādīšana, saprotams, jau ir izdarīts, bet arvien atrodas kādas nianses, jauni priekšmeti, kuriem jādod vērtējums. Mēs turpinām apzināt mantojumu un papildināt sarakstu.
Vai, veicot uzdevumus, lielāko daļu darba nākas veikt pie datora, vai arī nereti jādodas aplūkot objektus klātienē?
Bez apskatīšanas priekšmetus, protams, nevar novērtēt, tas nav veicams teorētiski. Protams, ja kolēģi atsūta fotogrāfijas un lūdz apskatīties, var nojaust par ko ir runa, taču vienmēr mākslas objekts ir jāredz dabā, jāpatausta. Abstrakti vērtēt nav iespējams, attēls dod pilnīgi citu informāciju nekā pats mākslas darbs. Tātad, izbraukumi uz objektiem ir svarīgi, taču diezgan lielu darba daļu sastāda arī informācijas savākšana. Nepietiek uzmest aci, lai novērtētu. Jāsaka, pēc jau daudzu gadu pieredzes acs tomēr ir trenēta un daudz ko var pateikt, bet tik un tā – ne visu. Līdz ar to, lai pamatotu slēdzienu, lai pamatotu vērtību noteikšanu, ir arī daudz jāmeklē papildus ziņas. Informācija jāskatās atrodamajos dokumentos – jāsalīdzina, piemēram, baznīcu ēku celtniecības un vēsturisko izmaiņu vai arhitektūras pārveidojumu dati. Tur redzami dažādi periodi, kas veidojas celtnes vēsturē, tad varam skatīties uz iekārtas priekšmetiem – kas varētu būt kurā periodā iegādāts, pasūtīts no jauna, kas saglabāts no iepriekšējā perioda. Svarīgas ir arī konteksta parādības. Viens priekšmets ir viens priekšmets, bet, ja mēs zinām desmit, simts līdzīgus priekšmetus, tad uzreiz varam šo gradāciju sakārtot un nopietnāk runāt par vērtības noteikšanu. Darbs ar avotiem notiek bibliotēkās un arī skatoties muzejos, pārrunājot jautājumus ar kolēģiem. Protams, ne tikai mūsu iestādē, bet arī lūdzot konsultācijas, teiksim, muzeju kolēģiem. Savukārt viņi konsultācijas lūdz mums un mēs varam pārrunāt dažādas lietas, piemēram, par mākslas priekšmetu atribūciju. Var apgalvot, ka darbs ir dažāds, ne tikai pie datora. Protams, īpaši pēdējos gados, plaša informācija sakrāta digitāli, daudz ko vairāk var atrast internetā. Savā laikā jau mēs strādājām tikai ar savām piezīmēm, ar savu rociņu reizēm kaut ko arī uzskicējām, lai varētu atcerēties un bija arī melnbaltās fotogrāfijas. Te uzreiz jāprecizē, ka melnbaltā un krāsainā fotogrāfija nebūtu pretstatāmas lietas, jo mēdz būt tā, ka melnbaltās fotogrāfijas parāda vairāk nianšu nekā krāsainās. Krāsainajā mēdz būt nobīdes no dabiskā kolorīta un ne visu, kas ir krāsaini uzņemts, var uztvert tā, kā tas būtu dabā. Melnbaltās fotogrāfijas reizēm dod vērtīgāku informāciju.
Vai atsaucat atmiņā kādu īpaši sarežģītu, grūti izvērtējamu gadījumu?
Gadījumi mēdz būt dažādi, īpaši izcelt kādu vienu ir pat grūti. Tāda vesela joma, kurā mēs strādājām kopā ar kolēģi Daci Čolderi pirmo reizi Latvijas vēsturē, joma, kas iepriekš vispār nebija pētīta un kur mums pašām daudz bija jāmācās, arī pieaicinot kolēģus, speciālistus no Krievijas, tā ir joma kuru mēs saucam par senkrievu mākslu. Protams, senkrievu māksla – tas ir nosacīti. Precīzāk, tas ir Latvijas pareizticīgo un vecticībnieku dievnamos uzkārtātais mākslas mantojums. Tās ir gan ikonas, gan seniespiedumu grāmatas. Grāmatām laika robežas skaitāmas aptuveni līdz pat 17.gs., savukārt ikonas lielākoties pieder jau 19.gs., 20.gs. sākumam. Vēl interesanta lieta, pie kuras arī ar krievu kolēģiem kopā diezgan aktīvi nācās strādāt, ir tā sauktā vēlo ikonu tradīcija, jo pirms tam, teiksim, līdz kādiem 20.gs. 70. gadiem, 19.gs., 20.gs. sākuma ikonas netika īpaši vērtētas, jo tika uzskatītas par diezgan marginālām, visa uzmanība koncentrējās uz tādām īsti senajām senkrievu mākslas lietām, bet, protams, Andreju Rubļovu [14.gs. Maskavas skolas ikonogrāfijas, grāmatu mākslas un monumentālās glezniecības meistars] katrā baznīciņā neatrast. Tā nu t.s. senkrievu mantojums Latvijā tika izvērtēts pirmo reizi un tagad visi materiāli glabājas Pieminekļu dokumentācijas centrā. Apgūts tiešām ir milzīgs apjoms un apgūt šo specifiku bija pietiekami sarežģīts process, kamēr, ja tā var teikt, izdevās ietrenēt aci, lai atšķirtu ne tikai gleznieciskās kvalitātes, vispār, bet, vēl specifiskāk, ikonu gleznieciskās kvalitātes. Tā ir cita joma un tur pastāv atšķirības.
Kā Jūs nonācāt līdz darbam vērtēt mākslu? Kas mākslā ir tāds, kas Jūs piesaista?
Senās mākslas mantojuma jomā es strādāju diezgan sen. Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniskās pētniecības padomē, kas veidoja bāzi, teiksim, dokumentācijas uzkrājuma daļai šodienas Kultūras mantojuma pārvaldē, es sāku strādāt 1977.g. 2. janvārī – tas ir pietiekami garš laiks. Pirmkārt, protams, esmu beigusi Mākslas akadēmiju, man ir mākslas zinātnieka diploms, un specializācija senāka laikmeta mākslas pētniecībā iesākās jau akadēmijas laikos. Piesaistīja iespēja pieskarties aizgājušu laiku vērtībām un mēģināt izprast to, kāpēc tās ir tādas, kādas ir. Katrs jau izvēlās savu jomu – cits strādā ar laikmetīgo mākslu, cits ar vēsturisko. Mana izvēle bija vairāk apgūt vēsturisko mantojumu un faktiski tas var notikt tikai praktiskā darba gaitā, neviens speciālists pēc augstskolas vēl īsti nav speciālists. Var jau būt, ka ir tāda joma kurā var ģeniāli sākt strādāt arī tūlīt pēc augstskolas beigšanas, bet mākslas mantojuma pasaulē, un tas attiecas arī uz muzejiem un mūsu iestādi, ārkārtīgi liela nozīme ir tieši pieredzei. Svarīgi, ka gadu gaitā desmiti, simti, tūkstoši priekšmetu tiek laisti caur rokām, skatīti ar acīm un tad pēc kāda laika tu saproti, ka spēj novērtēt, spēj pateikt kas ir kas. Bet tas tiešām nāk tikai ar laiku. Ir vismaz desmit gadu jāpastrādā, lai šajā jomā iestrādātos. Mūsu nozarē prakses un pieredzes lieta ir ārkārtīgi svarīga.
Sakiet, ja kādam būtu jāskaidro, kādēļ Jūsu veiktais darbs ir svarīgs, ko Jūs teiktu?
Mēs nedzīvojam tukšā vietā un nevajag domāt, ka mākslas vērtības jābrauc skatīties tikai uz Venēciju vai Parīzi. Mums ir savs mākslas mantojums, mūsu nacionālās identitātes daļa un tas ir jāizvērtē un jāapzinās. Mēs nevaram noniecināt to, kas mums ir, bet, lai mantojumu saprastu, tas vispirms ir jāizvērtē speciālistiem un par to ir jārunā, jāstāsta un jāaudzina cilvēku izpratne par to, ka mums ir savas vērtības, savs spēcīgs kultūras pamats. Nacionālais mantojums nenozīmē šauri etniski izprastas vērtības. Mūsu mākslas mantojumu ir radījuši ļoti, ļoti dažādu tautību cilvēki, ir bijuši gan pieaicināti diži meistari no ārzemēm, gan mūsu meistari mācījušies ārvalstīs, strādājuši, protams, arī latviešu tautības meistari uz vietas. Mantojums ir veidojies simtiem gadu ilgi ļoti dažādu cilvēku ieguldījuma dēļ. Jānovērtē, ka tas ir mūsu kultūras pamats. Iznīcinot šo pamatu, zūd nacionālās piederības, mūsu identitātes bāze un bez tās ar cilvēkiem ir viegli manipulēt.
Kā Jūs vērtētu, cik pieejams ir mākslas mantojums Latvijas sabiedrībai?
Publiski pieejamu vērtību ir pietiekami daudz. Tās ir baznīcas, kapsētas, muižas un dažādas sabiedriskās celtnes. Piemēram, joprojām pastāv tradīcija apmeklēt Latvijas dievnamus kā mākslas krātuves. Savā laikā autobusi ar interesentiem brauca skatīties Kurzemes baroku – fantastiskās kokgriezuma iekārtas – un arī tagad cilvēkiem ir interese, viņi brauc un skatās. Pieejamība ir. Jāsaka, no mūsu viedokļa pieejamība būtu regulējama. Ne visas lietas varam rādīt un ne visus smalkos sudraba traukus izstādīsim katram apmeklētājam, jo, diemžēl, saskaramies arī ar tā saukto noziedzīgo pasauli, kurai arī ir interese par šīm lietām. Tāda interese nebūt nebūtu veicināma un no šī viedokļa ir ļoti rūpīgi jāpārdomā – par ko mēs publiski varam runāt un par ko labāk nē. Prātīgāk, lai šāda informācija paliek seno mākslas priekšmetu lietotāju un speciālistu ziņā, ja tas ir vajadzīgs, piemēram, pētījumiem. Ja sudraba traukus lieto rituālu laikā baznīcā, lai tas notiek, bet speciāli kādam rādīt un eksponēt – par to ir ļoti rūpīgi jāpadomā. Par to pašu senkrievu mantojumu runājot, diemžēl, mēs esam pieredzējuši, ka ļoti daudz kas ir zudis tieši zādzību rezultātā. Krietna daļa no tā, ko mēs redzējām no 70. gadu nogales, diemžēl, ir aizgājusi nezināmus ceļus. Taču, atgriežoties pie jautājuma, ja interese ir nopietna un vēlēšanās ir, tad, protams, daudzas lietas ir pieejamas un apskatāmas. Tāpat ir publikācijas, arī reģionu muzeji rīko dažādus pasākumus, skarot tēmas par ārpus pašiem muzejiem esošām vērtībām. Apgalvošu, ka pieejamība ir pietiekama, ja vien cilvēkam ir vēlme un interese skatīties.
Vai Jūsuprāt skolēniem pietiekami māca par Latvijas kultūrvēsturi?
Man ir grūti teikt kādas programmas ir pašlaik, taču, radies iespaids ka pietiekama izglītošana tomēr nenotiek. Tas gan, protams, ir atkarīgs no reģioniem, skolām, skolotājiem un skolēniem, kā saka, visus pār vienu kārti nevaram mest. Jāapzinās arī, ka cilvēkiem ir dažādas intereses – kādus vairāk interesē sports, citus māksla, citus vēl kas. Kultūras vēstures izzināšana, gan, ir viena no tām komponentēm, kas jāatceras, ja mēs runājam par patriotisko audzināšanu. No tāda aspekta svarīgi parādīt, ka mums ir savas vērtības un mēs neesam mazie Eiropas nomales nabadziņi, kas tikko no koka nokāpuši. Gadsimtu gaitā ir uzkrāts kultūras mantojums un mums ir ko sargāt, mums ir ar ko lepoties. Tagad redzam, kas pasaulē notiek – tas, ko vēlas iznīcināt Ukrainā, patiesībā ir nācijas identitāte un arī kultūras mantojums. Tā teikt, ir vēlme nācijai izsist pamatu zem kājām. Identitāte, mantojums – tas ir svarīgi un par to jādomā runājot ar skolēniem. Protams, nepārspīlējot, lai tas neapniktu un neliktos pārāk uzspiesti, vai neizceļot tikai kādu vienu aspektu. Informācijai jābūt dažādos līmeņos un jābūt tādai, lai cilvēki, arī skolēni, to var uztvert. Mēs savā šaurajā vidē varam runāt akadēmiskajā valodā un savā profesionālajā žargonā, es atvainojos, un mēs sapratīsim viens otru. Taču jārēķinās arī ar cilvēkiem kuri nepārzina kultūras mantojuma jomu, vai kuri zina par to maz un kuriem vajag atklāt tieši kādu niansi, kādu īpaši piesaistošu aspektu. Apstākļi ir ļoti dažādi un īstās valodas atrašana prasa zināmas prasmes.
Ja drīkst jautāt, vai Jums arī ir kādi vaļasprieki?
Protams, ir jāpārslēdzas, nevar visu laiku domāt par vienu jomu. Kad ir jāmeklē risinājumi kādai problēmai, atbilde bieži vien nāk darot kaut ko pavisam citu – piepeši parādās sakarības. Tā nereti gadās, ja intensīvi pie kādām lietām strādā. Noteikti laiku pa laikam ir jāpārslēdzas uz ko citu, citādi arī veselība būs pagalam. Man pašai tās ir dārza lietas un kolekcijas un ir jau arī jāizkustas, ja grib dzīvot.
Noslēgumā es lūdzu nosaukt kādus kultūras pieminekļus, kurus Jūs ieteiktu Latvijas iedzīvotājiem noteikti iepazīt, varbūt kāda tieši Jums īpaša vieta?
Ja nav iznācis redzēt, es noteikti ieteiktu apmeklēt Krāslavu, kur vienkopus ir vairāki pieminekļi, izcila 18.gs. arhitektūra un, protams, Sv. Ludviga Romas katoļu baznīcā restaurētā freska. Fresku noteikti ir vērts apskatīt kaut vai tā apsvēruma dēļ, ka pie mums nav tik daudz itāļu 18.gs. meistaru darbu piemēru. Mēs visi zinām Rundāles pili un zinām, ka tur ir strādājuši itāļu un vācu meistari, bet Krāslava, varbūt, ir palikusi otrā plānā, kaut arī par to ir runāts. Arī Krāslavas katoļu baznīcas interjers kopumā ir pietiekami interesants. Otrs ieteikums, kas gan arī saistīts diezgan personīgi ar manu senču dzīves vietām un vēsturi, ir Neretas luterāņu baznīca. Dievnams ir izcils manierisma laikmeta arhitektūras paraugs. Baznīcā arī ir sameklējams Latvijas mākslas vēsturei ārkārtīgi nozīmīgs akmens tēlniecības paraugs, Georga fon Eferna kapa plāksne, kas ir profesionāli izcilākais manierisma laika memoriālās tēlniecības piemineklis Latvijā. Laika gaitā tas bija noklāts vairākām krāsas kārtām, taču tika attīrīts. Vēl īpaši personīga saistība ar šo vietu ir tāda, ka tad, kad mēs kopā ar Rundāles muzeja speciālistiem pie plāksnes strādājam un piedalījāmies attīrīšanā, tieši man trāpījās uziet precīzu plāksnes datējumu – ļoti konkrētu 16.gs. beigu ciparu. Taču, arī neatkarīgi no tā, plāksne ir ļoti nozīmīga un tēlniecība ir ļoti iespaidīga, noteikti interesanti ir to redzēt. Vispār ieteiktu pievērst uzmanību Sēlijai, kas mazāk pazīstama. Nereta, Sauka, Subate, Asare, Bebrene un citas senās vietas – tur ir ko redzēt.
Sarunājās Linda Zonne-Zumberga