Pastāstiet par saviem darba uzdevumiem.
Strādāju Klientu apkalpošanas centrā un pašlaik nodarbojos ar izsūtāmo vēstuļu un atļauju sagatavošanu un noformēšanu. Tālāk organizēju elektroniskās parakstīšanas procesu un pašu izsūtīšanu, arīdzan atbildu uz klientu telefona zvaniem, reizēm aizstāju pārējās kolēģes mūsu centrā, ja tas nepieciešams. Arī konsultēju, skaidroju gan tiem, kas nāk, gan tiem, kas zvana, gan tiem, kas raksta e-pastus. Ikdienā ar kolēģēm mēģinām skaidrot kas ir kas, kādas darbības jāveic, arī – kādas ne, kas ir lietas, kuras vajadzētu izdarīt uzreiz. Skaidrojošais darbs ir būtiska daļa. Tas ir pašlaik, taču, uzsākot darbu, tiku piesēdināta pie ienākošajiem dokumentiem. Tas ir diezgan loģiski, jo, ja tu, cilvēks, atnāc uz iestādi, nekā vēl nezini, ir gudri nonākt vietā, kur ienāk dokumenti, tādā veidā mācoties. Turklāt minētajā pozīcijā ir vismazākā iespēja kaut ko salaist grīstē, kā jaunam darbiniekam. Nu jau strādāju ar pieredzi, kopumā nepilnus sešus gadus. Mana pirmā darba diena bija 3. martā, 2017. gadā, kas bija arī pirmā diena, kad sāka darboties jaunā lietvedības sistēma. Patiesībā sanāca uzsākt darbu saspringtā laikā, jo bija jādara lietas gan vecajā, gan jaunajā sistēmā un tas bija sarežģīti, taču mēs tikām ar to galā un esam varones (smejas).
Dokumentu apritei ir liela loma darba organizēšanas procesā?
Jā, bez dokumentiem nekas nenotiek, lietvedības sistēma ir ļoti svarīga – ja reiz cilvēks nezina, ka viņam ir uzdevums, viņš jau nezina, ka tas jādara. Sistēmā visu nosūtām un tad var darīt lietas.
Jūs esat kā starpposms starp klientu un iestādi.
Jā, tieši tā! Klienti zvana mums un mēs izlemjam, kuram kolēģim jautājumu tālāk pāradresēt. Protams, labu daļu varam izstāstīt pašas, taču ir arī specifiski arhitektūras, arheoloģijas vai mākslas daļas jautājumi un tos mēs, protams, pašas nevaram komentēt. Tad attiecīgi adresējam kolēģiem.
Cik daudz darba ietvaros sanāk uzķert no šīm specifiskajām jomām? `
Jāsaka, kad es atnācu, tad skatījos uz visu lielām acīm un nesapratu, var teikt, pilnīgi neko. Klausījos, kā pieredzējusi kolēģe stāsta klientam - tur vajadzētu ģenplānu, arī AMI vajadzētu iesniegt, - tobrīd bija sajūta, ka es nekad mūžā to neapgūšu, bet tagad pati aicinu iesniegt AMI un fotofiksāciju (smejas). Visas zināšanas pielīp tā nemanot, nav tā, ka es būtu sēdējusi un mācījusies, ka, piemēram, AMI ir arhitektoniski mākslinieciskā inventarizācija, vai kur vajadzīgs t.s. ģenplāns. Viss paliek atmiņā vienkārši vērojot, ko dara citi kolēģi, kā viņi savā starpā un ar apmeklētājiem runā.
Pielīp arī profesionālais slengs?
Jā, arīdzan.
Jājautā, vai gadās, ka zvanītājs, klients tad nesaprot, par ko ir runa?
Pa laikam, protams, gadās, tad mēs mēģinām skaidrot citiem vārdiem. Piemēram, - fotofiksācija – nofotografējiet visu, kā tur izskatās, - tad uzreiz ir skaidrs, ko vajag darīt.
Kāds ir tas jautājumu loks, ar ko ikdienā nākas saskarties?
Visbiežāk ir arhitektūras jautājumi – klienti zvana, kad grib kaut ko mainīt kultūras pieminekļa aizsardzības zonā, pašā piemineklī vai teritorijā. Tāpat prasa, ko drīkst darīt, ko nedrīkst darīt, kad drīkst darīt, kas ir jādara, lai varētu darīt - nu, tādā garā. Par arheoloģijas jautājumiem zvana stipri mazāk, bet ja tomēr zvana, tad visbiežāk gadījumos, kad kādā senkapu teritorijā grib, teiksim, rakt dīķi, celt māju, vai ierīkot ganības. Retāk, bet gadās, ka piezvana, ja ir atrasts kaut kas, kas, iespējams, ir senlieta, un attiecīgi vēlas zināt, ko ar to lai dara. Protams, vēl ir daļa klientu, kas grib izvest kādus mākslas priekšmetus, tā būtu trešā lielākā jautājumu daļa. Šajā gadījumā mēs savienojam zvanītājus ar mākslas ekspertiem, kuri izstāsta darāmo – kādi dokumenti vajadzīgi un visu pārējo. Par šo tēmu es kopumā zinu vismazāk, jo jautājumi uzreiz tiek nodoti atbildīgajiem ekspertiem.
Runājot ar saziņu par klientiem, cik lielā mērā darbu mainīja pandēmijas laiks un pārorientēšanās uz digitālo vidi?
Ļoti, ļoti! Ja pirms tam lielākā daļa projektu nāca papīrā un katru dienu bija trīsdesmit, četrdesmit iesniegumi pa četriem sējumiem, kas krājās čupās, tad tagad ar papīra lietām atnāk varbūt divi, trīs cilvēki dienā, bet pārējie visu sūta e-pastā, BIS (Būvniecības informācijas sistēma) un tamlīdzīgi. Tās izmaiņas ir ļoti jūtamas.
Darbā cenšamies nodrošināt klientiem pēc iespējas pozitīvāku pieredzi, tāpēc gribu vaicāt, vai sanācis ievērot jautājumus, kuri visbiežāk rada neskaidrības?
Viens neskaidro jautājumu loks ir saistīts ar BIS sistēmu. Piemēram, cilvēks ir BIS sistēmā iesniedzis saskaņot lietas un Būvvalde saka - vispirms nepieciešama Pārvaldes atļauja - tad klienti sistēmā uzreiz arī prasa izsniegt šo atļauju. Attiecīgi mums jāskaidro, - nē, no sākuma mēs saskaņojam projektu un atļauju izsniedzam tikai uz pie mums saskaņota projekta pamata. Tas gadās ļoti, ļoti bieži. Tāpat arī gadās apjukuši klienti, kuri jautā, - ko es vispār varu darīt, ja man ir piemineklis, u.c.
Vai birokrātiskos procesus būtu iespējams arī vienkāršot?
Vienmēr jau kaut ko var vienkāršot. Tiesa, reizēm cilvēki paši, baidoties, ka neizdara par maz, grib par daudz. Piemēram, prasa tehniskos noteikumus, pat ja šādas prasības nav. Attiecībā uz sadarbību starp iestādēm, vienota datu bāze būtu brīnišķīgi, kur visi var ieiet un paskatīties saistošo informāciju gan par cilvēku, gan par SIA, gan par saskaņotajiem projektiem. Jā, BIS ir līdzīgs, bet tur ir ierobežota informācija, redzams tas, kam pats iesniedzējs devis piekļuvi. T.s. futbolēšana no vienas iestādes uz otru ir, kā saka, riktīgi čakarīgi un būtu labi to optimizēt. BIS nenoliedzami jau ir labi – vienā vietnē dokumentus iesniedz pēc kārtas visām institūcijām un nav papildus jāsatraucas. Ko redzu kā absolūtu birokrātiju, ir apliecinājuma vēstule, ko izsniedzam saistībā ar Rīgas pilsētas piešķirto nodokļu atlaidi labi uzturētiem kultūras pieminekļiem. Mēs vēstuli rakstām uz diviem vai pat trim gadiem, bet dome jaunu prasa katru gadu.
Iznāk arī uzklausīt negācijas?
Reizēm, diemžēl gadās. Mēs esam kā pirmais valnis pirms speciālistiem. Tādos gadījumos noklausāmies un aizejam iedzert tēju. Kas tik nav piedzīvots – ir kliegts virsū, lamāts. Man ir kliegts virsū, ka vispārībā es neesot izglītota un man vajadzētu pārbaudīties pie psihiatra, jo es tak neesmu īsti vesela un esmu garīgi atpalikusi. Taču tāpat gadās arī ļoti, ļoti laipni cilvēki. Piemēram, viens kungs, kuram es pa telefonu palīdzēju atrisināt viņa problēmu, beidzot sarunu, teica - jūs ļoti labi izskatāties. Pa telefonu. Nu, paldies! (smejas). Pārsvarā jau cilvēki ir jauki un laipni. Pilnmēness laikā gan ir jūtami vairāk nervozo cilvēku, ar laikā kad ir, kā mēs sakām, tukšmēness – pretējais pilnmēnesim. Tad zvanītāji nereti ir ļoti nervozi. Gadās arī visādi brīnumi. Kad biju nesen sākusi strādāt, pienāca vēstule, kas skāra jautājumu par kādiem kapiem un noslēgumā bija aicinājums, - lūdzu man atbildēt līdz veļu laika beigām. Reiz gadījās interesants kungs, kurš atrakstīja mums krievu valodā e-pastu, turklāt, ne tikai mums, bet arī prezidenta kancelejai un Lietuvas un Igaunijas prezidentiem, rosinot, ka mūsu valstīm būtu jāapvienojas vienā kopīgā. Aicināja Brīvības pieminekļa trīs zvaigznes pārsaukt par trīs Baltijas valstīm un pat bija atsūtījis savu himnas variantu. Atceros, pēdējā rindiņa bija Tere, tere, vai, vai, vai. Šo iesniegumu nācās reģistrēt. Viegli musinošs bija gadījums laikos, kad vēl visus dokumentus sniedza papīrā. Atnāk arhitekts, izņem no portfelīša ārā savus četrus sējumus, skatos, no tiem kaut kas tek. Izrādās, viņam portfelītī bija atvērusies burciņa ar medu un izlijusi, tā nu pie mums nonāca lipīgi projekti. Pēcāk nodevu mūsu arhitektiem sējumus ar lapiņu “uzmanību, lipīgs projekts”. Domāju, tā lapiņa vēl tur nodaļā stāv (smejas). Citā reizē (man ir viegla arahnofobija) atvēru projektu, kur bija iekšā zirneklis. Tad projekts lidoja uz vienu pusi, es uz otru pusi, spiegdama. Kolēģi nāca mani glābt un pieņēma dokumentus manā vietā.
Runājot par izglītību, kāda ir jūsu un kā nonācāt līdz kultūras mantojumam?
Bakalauru esmu beigusi baltu filoloģijā, latviešu literatūras specialitātē. Pavisam nesen, pirms dažiem gadiem, kad bērns bija izaudzināts, aizgāju uz maģistrantūru vēsturē, tagad esmu arī vēstures maģistrs. Interese par vēsturi nāca senāk, jau ap divtūkstošajiem gadiem, tad mēs ar domubiedriem nodibinājām savu biedrību. 2003. gadā sākām braukāt pa t.s. senajiem festivāliem, tā tas viss padziļinājās, padziļinājās, līdz es sapratu, ka praktiskās zināšanas man ir, taču es gribu izzināt arī teoriju. Aizgāju studēt uz vēstures fakultāti, kur ir izcili pasniedzēji un ļoti interesantas lekcijas. Tiesa, jāatzīst, ka mācības gāja diezgan smagi, jo ar katru gadu ir aizvien grūtāk negulēt naktīs, lai, teiksim, uzrakstītu referātus. Tiem kuri grib mācīties, ieteiktu to labāk darīt agrāk, nevis vēlāk, jo – jo vecāks tu esi, jo vairāk naktīs gulēt gribas.
Ņemot vērā jauniegūto izglītību, vai nav radusies doma pārcelties uz kādu citu NKMP daļu?
Tur jau nav brīvu vietu (smej). Citādi jau varētu - vai nu Arheoloģijas un vēstures daļā, vai Kultūras priekšmetu aprites daļā. Ar kolēģiem, protams, esam saziņā. Kad pie mūsu ekspertiem nonāk mantračiem atņemtās lietas, vienmēr eju skatīties. Ārkārtīgi skaisti un katrreiz rodas tādas dusmas uz šiem cilvēkiem – kā tā var sagandēt mūsu mantojumu! Ar savu darbību viņi izjauc kultūrslāni un visa informācija ir zinātnei zudusi. Tev ir priekšmets, bet nav stāsta. Ļoti žēl.
Var teikt, ka esat šīs iestādes patriots?
Jā, pilnīgi noteikti. Jūtu visam līdz un palīdzu, piemēram, cenšos izķert kļūdiņas, kas kolēģiem domu lidojumā gadījušās, lai ar dokumentiem viss būtu kārtībā.
Ja jums būtu kādam jāskaidro, kāpēc mūsu iestādes darbs ir svarīgs
Tas būtu ļoti atkarīgs no tā, kas ir pretim, ar kādiem argumentiem (domā). Runājot tieši par arhitektūru gribētu teikt, ja ēka ir stāvējusi gadsimtiem ilgi, tad viņas vērtība ir tieši šis gadsimtu mantojums un tagad viņu izkleķerēt ar kaut ko, būtu tas pats, kas Purvīša gleznai apgriezt malas, jo to nevar iekārt smuki virs kamīna. Vērtība ir visam kopumam un mūsu uzdevums būtu to saudzīgi saglabāt, nevis kaut kā pārveidot, kā šobrīd liekas labāk. Taču ir cilvēku grupa, kura nedzird. Diemžēl tie, kas kliedz, tie nedzird.
Kāpēc cilvēki kliedz?
Ļoti lielā mērā lietas ietekmē finanses, domāju, tas ir pirmais un galvenais, jo plastmasas logs ir daudz lētāks nekā koka logs. Protams, plastmasas logs vecai ēkai nodara lielu skādi, it sevišķi ja tā ir koka māja, bet to reizēm cilvēkiem ir grūti paskaidrot. Cilvēkam tagad ir maz naudas, bet vajag nomainīt logu. Diemžēl ir arī cilvēki, kuriem tiešām nerūp. Grib to riģipsi uzskrūvēt pa virsu tai vecajai mājai. Ja atceramies darbu “Trīs vīri laivā, nemaz nerunājot par suni”, tur bija stāstīts kā, kad vecā mājā noplēsa no sienas puķainās tapetes, apakšā bija, šķiet, 18. gs. ozolkoka kokgriezumu paneļi. Jo kuram gan tādi tumši brūni patīk, smukāk, ka uzlīmē virsū puķainas tapetītes un viss uzreiz ir gaišāk un smukāk (smejas). Stāsts notiek Anglijā, tas jau nav tikai pie mums vien. Sasummējot, iemesli ir gan finanses, gan arī, ka absolūti nerūp ne vēsture, ne mantojums.
Jau minējāt savu biedrību, vai brīvajā laikā sanāk aizrauties ar vaļaspriekiem?
Teikšu tā - brīva laika nav, jo man ir hobiji. Es nodarbojos ar vēstures rekonstrukciju, attiecīgi es šuju tērpus, veru rotas, arī rakstu lekcijas par to, kā cilvēki dzīvojuši viduslaikos. Mans interešu loks ietver vēlo dzelzs laikmetu Latvijā un viduslaikus Rietumeiropā un Latvijā. Viss brīvais laiks paiet šajās nodarbēs, jo tas ir diezgan darbietilpīgi – pētīt, lasīt, uzzināt. Piemēram, saistībā ar tērpu šūšanu, jāizzina no kādiem materiāliem tie gatavoti, kādi dūrieni izmantoti un tad arī pats šūšanas process. Tas ir ilglaicīgi. Principā es cenšos rekonstruēt to, kas kādreiz ir bijis, pēc iespējas tuvāk, cenšoties atdarināt priekšmetus, lietas, apģērbu, rotas.
Vai izvēle strādāt Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē ir kaut kādā mērā saistīta ar minēto vaļasprieku?
Nē, tā ir tāda sakritība – brīdī, kad uzņēmums, kur iepriekš strādāju, zaudēja biroju, šeit bija izsludināts konkurss uz vakanci, tā nu es nonācu šajā brīnišķīgajā kolektīvā. Taču, strādājot šeit, es jūtos kļuvusi daudz gudrāka. Aizbraucot ekskursijā, pavisam citām acīm skatos, meklēju detaļas, pamanu daudz vairāk, nekā līdz šim.
Arī strādājot klientu apkalpošanas centrā iznāk bagātināties kultūras mantojuma jomā
Pilnīgi noteikti. Jāsaka, mums, apstrādājot dokumentus, ir tā iespēja pirmajiem uzzināt, piemēram, ko kādā pieminekļa aizsardzības zonā darīs, kā tur nākotnē izskatīsies. Tas ir ļoti bagātinājis manu priekšstatu par to ko vispār var darīt, tāpat par arhitektūru kopumā.
Vispirms bija hobijs, tad vēsturnieka izglītība un darbs NKMP, vai gadījies kliedēt agrākus kļūdainus pieņēmumus?
Studijās ieguvu ļoti daudz jaunas informācijas. Tas bija ārkārtīgi interesanti. Taču tiešām pārsteigumu piedzīvoju, rakstot maģistra darbu. Mans darbs bija par Rīgas rotām 13.-15. gs., balstoties uz arheoloģisko materiālu. Uzsāku darbu, zinot, ka Rīga ir pilsēta, kuru uzcēluši vācieši. Protams, jau pirms tam te bija lībiešu ciemi, bet tieši viduslaikos Rīga kļuva par lielāko tirdzniecības pilsētu Baltijā, kur krustojās tirdzniecības ceļi no Hanzas un Krievzemes. Es gaidīju, ka būs daudz dažādu Rietumeiropas stila rotu, bet izrādījās, ka arheoloģiskajā materiālā apmēram 70 % rotu ir vietējās, lai arī vietējie iedzīvotāji bija tikai aptuveni ¼ no visiem. Pa visu Rīgu viduslaiku periodā ir atrasti 2 zelta krustiņi, tie paši, visticamākais, kāda tirgotāja maisiņā, kopā ar vēl vienu bronzas krustiņu. Bija vēl pāris sudraba saktas un kāds gredzens, kurš gan vairs nav saglabājies, jo 2. Pasaules kara laikā daudz kas pazuda, un zināms daudzums bronzas un alvas saktu un gredzenu. Tomēr pārsvarā atrastas vietējo bronzas rotas. Radās jautājums, kur gan ir visas šīs bagātības? Mēs zinām, ka šeit zelts ir bijis, jo, piemēram, namnieku runās ir liegums pilsētniecēm 14., 15. gs. nēsāt zelta un sudraba rotas baznīcā, tātad viņām tādas bija, bet nu tad acīmredzot, tās rūpīgi uzmanīja. No otras puses, par vietējiem – kā var pazaudēt plaukstas lieluma saktu? Tā ir atrasta uz ielas kā savrupatradums. Varbūt kaut kur ieslīdēja zem baļķiem - bruģa tolaik nebija, bija baļķu klājums. Saktu ir daudz, gredzenu, arī stikla krellītes atrodamas visā Vecrīgā.
Sarunas noslēgumā vēlos lūgt, vai varat ieteikt kādus kultūras pieminekļus, kurus Latvijas iedzīvotājiem noteikti būtu jāapmeklē, jāatklāj?
Tas ir sarežģīts jautājums. Jebkuras pilsdrupas, kur saglabājies vairāk par trim akmeņiem četrās rindās, ir ļoti interesantas! Mums ar vīru patiesībā ir tāds hobijs – brīvdienās kāpjam mašīnā un braucam skatīties kultūras pieminekļus. Ik pa brīdim sanāk piedzīvot pārsteigumus, piemēram, Raunas baznīcā ir saglabājušies divi ciļņi no 14. un 16.gs. – “Ieva un Ādams” un “Kristus pie krusta”. Paši ciļņi varbūt ir nelieli un it kā necili, bet tie ir saglabājušies tik ilgus gadsimtus! Tās figūras ir redzējušas reformāciju, karus un revolūcijas, badu un pārpilnības gadus, un, ja viss būs labi, tās redzēs vēl mūsu mazbērnus. Tomēr kopumā iesaku tiešām jebkuras pilsdrupas, visas pēc kārtas.
Par pilsdrupām runājat ar tiešām lielu aizrautību, kas ir tas piesaistošais?
Man vispār patīk viduslaiki. Esot pilsdrupās, es skatos un mēģinu iztēloties kā bija, kad tā pils bija vesela, dzīvības pilna, kā tur staigāja karavīri vai iedzīvotāji, kur virtuve bija, kur pilskungi dzīvoja, kur kalpi. Šīs pilis ir majestātiskas! Ja salīdzina, kaut vai mūsu pašu NKMP komplekss Vecrīgā ir ļoti skaists, ļoti romantisks, bet pilsdrupas - tās ir majestātiskas. Pilis parasti ir kalna galā, tā tu skaties un saproti – nu tā ir varenība. Tie ir bijuši ietekmīgi, finansiāli nodrošināti cilvēki, kas ir spējuši to uzcelt. Jānovērtē arī, cik meistari ir bijuši prasmīgi - tās pilis taču ir saglabājušās, kopš uzceltas 13., 14., 15. gs.! Protams, ne pilnībā, tādēļ vēl jo vērtīgākas ir sīkās detaļas – gracioza logaila, statujas pamatne, kāds cilnis… Apbrīnojama saglabātības pakāpe. Gremdējoties atmiņās, vienā Cēsu viduslaiku festivālā mums bija dzīres pašā Cēsu viduslaiku pilī, tātad, jumta vietā zvaigznes virs galvas. Labi, ka nelija. Bija tik ļoti interesanta sajūta - tu tajā zālē dzīro, deg sveces, visiem viduslaiku tērpi, skan viduslaiku mūzika dzīvā izpildījumā, tā tomēr ir pavisam cita atmosfēra, nekā ja tu to pašu dari tautas kultūras namā ar trim kolonām pie ieejas un riģipša sienām. Citas sajūtas.
Sarunājās Linda Zonne-Zumberga