Pastāsti par saviem darba uzdevumiem Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē
Mantojuma pārvaldē esmu Kultūras priekšmetu aprites daļas eksperts – arheologs. Manos amata pienākumos ietilpst pārraudzīt un kontrolēt senlietu – arheoloģisko priekšmetu – apriti. Palīdzu cilvēkiem, kas atraduši senlietas, nogādāt atrastos priekšmetus muzejā – gandrīz katru otro dienu atnāk ziņas no atradējiem, kuri grib saprast ko tad īsti atraduši. Tāpat man ir jāpalīdz veidot dokumentus, organizēt visu dokumentu apriti, kas ir saistīta ar priekšmetu izvērtēšanu, kā arī identificēt senlietas policijas un arī citu Latvijas un starptautisku tiesībsargājošu iestāžu vajadzībām. Pārvaldē darbojos arī vairākās komisijās, tai skaitā Arheoloģisko priekšmetu (senlietu) novērtēšanas komisijā, kurā esmu sekretārs. Tas nozīmē organizēt komisijas darbu – tiek saņemts priekšmets, komisijā to izvērtē un tālāk ir jādod atzinumi, jāsagatavo dokumenti, tāpat viss jāfotografē. Pēc nepieciešamības arī sanāk palīdzēt nodaļas kolēģiem veikt citus darbus, piemēram, palīdzu citiem ekspertiem ar, piemēram, gleznu un dažādu antikvāru priekšmetu fotografēšanu, kas palīdz ātrāk apkalpot klientus un sagatavot dokumentus. Tas notiek gan uz vietas Pārvaldē, gan dodoties izbraukumos pie klientiem, kuriem nepieciešamas dažādas izziņas un atļaujas. Citkārt kopā ar kolēģiem no Arheoloģijas un vēstures daļas un reģionālajām nodaļām iznāk arī doties objektu un vietu apsekošanā un palīdzēt, ja nepieciešams ko steidzīgi pētīt. Darba apraksts pieļauj, ka šādus darbus arī varu darīt un, būdams pēc profesijas arheologs, es to daru ar lielāko prieku.
Ja es, teiksim, savā tīrumā atrodu kādu senlietu un gribu zināt kas tas ir, kāds ir tas ceļš?
Pēc Latvijas normatīvajiem aktiem tas ceļš būtu tāds kā likumā Par kultūras pieminekļu aizsardzību noteikts – par senlietu, ja priekšmets ir vecāks par 1701. gadu, vai, kā likumā rakstīts – ar datējumu līdz 17.gs. ieskaitot, - atrašanu ir nekavējoties, bet ne vēlāk kā piecu dienu laikā jāpaziņo Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei. Respektīvi, jāatsūta mums rakstiskā veidā ziņa, par to ka kaut kas ir atrasts. Parasti cilvēki no sākuma piezvana, izstāsta un tad mēs lūdzam uzrakstīt arī e-pastā. Oficiāli ir jābūt iesniegumam. Pēc tam, kad saņemam informāciju, identificējam kas tas ir par priekšmetu un sazināmies ar atradēju. Ja priekšmets, ir vecāks par 1701. gadu, vai arī jaunāks, taču kultūrvēsturiski ļoti vērtīgs vai kādā kontekstā saistīts ar senvietām, tiek organizēta šo priekšmetu tālāk nodošana publiskam muzejam. Ja cilvēks pats var un grib atradumu nogādāt muzejā, tad es sazinos ar muzeju un noorganizēju, ka atradējs pats senlietu nodos. Savukārt, ja atradējs nevēlas vai nevar pats priekšmetus nodot muzejam, tad mēs organizējām nodošanu ar Pārvaldes inspektoru palīdzību, dažkārt arī es vai kāds cits kolēģis braucam pakaļ priekšmetiem un tos vedam uz muzeju. Lai viss būtu korekti, tad priekšmetu paņemšana un nodošana vienmēr tiek dokumentēta ar attiecīgiem aktiem. Savukārt cilvēkam, kas nodod senlietas vienmēr cenšamies kaut ko iedot pretī. Parasti tās ir kādas grāmatas vai izdevumi. Pastāv arī iespēja, ka atrastā senlieta ir pilnīgi bez nekāda konteksta un tad tās īpašnieks var lūgt Pārvaldei izsniegt atzinumu par šīs senlietas legālu izcelsmi. Šādu arheoloģisko senlietu drīkst arī paturēt, bet tikai kopā ar Pārvaldes izsniegtu dokumentu, kurš apliecina, ka priekšmeta izcelsme ir legāla, respektīvi tas nav iegūts aizsargājamā senvietā.
Tātad valsts aizsardzībā ir tikai tādas senlietas, kas atrastas senvietās? Ja mans tīrums nav senvieta tad es atrasto varu paturēt?
Likumā Par kultūras pieminekļu aizsardzību ir noteikts, ka arheoloģiskās senvietās, kas ieguvušas valsts aizsargājama vai jaunatklāta kultūras pieminekļa statusu, kā arī to aizsardzības zonās zemē, virs zemes vai ūdenī atrastas senlietas, kā jau minēju, ar datējumu līdz 17. gadsimtam ieskaitot, ir valsts aizsardzībā un pieder valstij. Tātad – jā. Taču šādos gadījumos, kad arheoloģiska senlieta nav atrasta senvietā, kurai ir kultūras pieminekļa statuss vai tāds var tikt piešķirts, mēs tomēr cenšamies pierunāt atradēju vai senlietas īpašnieku to nodot muzejam. Viena lieta ir – cik gan ilgi paturēsi sev to priekšmetu, nu, gadu, divus, varbūt desmit, bet kaut kad tas visdrīzāk noklīdīs. Ja šis priekšmets glabājas muzejā, tas ir daudz labāk pašam priekšmetam un tas ir pieejams visai sabiedrībai, nevis tikai kādai izredzēto cilvēku grupiņai. No vienas puses daudziem cilvēkiem ir šī tieksme – vēlēties savā īpašumā kādu nelielu daļu no vēstures. Mūsu sabiedrībai tā tipiska, jo vēsture ir kaut kas tāds, kas ir bijis, kas ir drošs. Ļoti bieži mēs slikto aizmirstam, atceramies tikai labo un tad daļiņa vēstures ir kaut kas, ar ko sasaistīt savu identitāti. Tikmēr no kultūras mantojuma viedokļa, protams labāk, ja šādas arheoloģiskas senlietas glabājas apstākļos, kur par tām var pienācīgi parūpēties. Tādēļ mēs cenšamies tās nogādāt tuvākajā publiskajā muzejā, lai senlieta paliktu pēc iespējas tuvāk tās atrašanas vietai vai arī, ja tas nav iespējams, tad nododam glabāšanā Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, kurā glabājas lielākā arheoloģisko senlietu kolekcija valstī ar priekšmetiem no visas Latvijas. Protams, muzejā ir arī restauratori, kas spēj par priekšmetiem atbilstoši parūpēties, lai nav tā, ka pēc 10 gadiem no skaistas bronzas aproces, gredzena, piekariņa vai no kāda dzelzs vai kaula priekšmeta paliktu pāri tikai čupiņa. Diemžēl, tā arī mēdz gadīties.
Lai noteiktu kas tas par priekšmetu, tas jāapskata dabā?
Dažkārt pietiek arī ar fotogrāfiju, bet lielākoties – jā. Vislabāk, ja cilvēks priekšmetu atnes un mēs to varam fiziski apskatīt un aptaustīt. Lai atpazītu senlietas un noteiktu precīzu tās datējumu, protams, mēs ņemam palīgā arī zinātniskas grāmatas un publikācijas, jo nav jau iespējams zināt pilnīgi visu no galvas. Loģiski, ka zināšanas uzkrājas no pieredzes, kas nāk ar gadiem, bet ne visu var pieredzēt, tādēļ ļoti svarīgi ir arī zināt kur atrast nepieciešamo informāciju.
Kas tiek atrasts visbiežāk?
Jāsaka, ka monētas. Savā ziņā ļoti bieži tās ir arī visvienkāršāk identificējamais priekšmets, jo īpaši tas attiecas uz 17.gs. monētām. 1600. gados, kad mums šeit ir tā saucamā zviedru Vidzeme un Kurzemes un Zemgales hercogiste ir zem Polijas, tiek emitēts ļoti daudz monētu. Runājot par tajā laikā pastāvošās Žečpospoļitas jeb Polijas-Lietuvas valsti, viņu karalis – valdnieks Jans II Kazimirs Vāsa – emitē vairāk kā miljardu sīknaudas! Tas nozīmē, ka šo vara monētu arī pie mums ir daudz. Protams, lielākoties tās ir saistītas ar kādām vēsturiskām vietām, piemēram, ar kādiem arheoloģiskiem objektiem, pieminekļiem, bet diezgan bieži var arī gadīties, ka nē. Cilvēki monētas arī tajā laikā ceļmalās pazaudēja, tāpat kā mūsdienās. Mums taču arī gadās, ka kāds cents pa ceļam izkrīt no kabatas. Šādā gadījumā atrašanas vietai, iespējams, nebūs pieminekļa vērtības, taču informācija, ka konkrētais priekšmets ir atrasts tieši šajā vietā, ir svarīga, jo tas dod iespēju saprast plašāku kontekstu. Piemēram, no tā varam saprast kā cilvēki vēsturiski ir pārvietojušies.
Jo svarīgāks ceļš, jo vairāk monētu.
Protams!
Kāda ir tipiska ikdiena tavā darbā?
Ikdiena patiesībā sanāk diezgan mainīga. Man nodaļā ir vēl viena kolēģe ar kuru kopā veicam dažādu izsoļu un tīmekļa vietņu monitoringu – vai neparādās kādas senlietas tirdzniecībā. Kā jau teicu, tām no sākuma jānonāk pie mums, ir noteikts likumiskais ceļš kādā, ja nu kāds ko grib tirgot, to var realizēt. Diemžēl, šobrīd 99.9% gadījumu tas tā nenotiek, tad mēs ar to nodarbojamies. Ļoti bieži tā arī iesākas diena – vienkārši atver lapas, izej cauri, paskaties vai nekur nekas nav parādījies. Tad parasti ir jāatbild uz kādiem e-pastiem, gan cilvēkiem, kuri kaut ko ir atraduši, gan arī ārzemju kolēģiem, kuriem ir jautājumi par priekšmetiem, kas, teiksim, uzradušies kaut kur Eiropā vai arī citviet ārzemēs. Šad tad liela dienas daļa paiet darbā tieši strādājot ar priekšmetiem – nosakot, sarakstot dokumentus, fotografējot. Dažkārt, kā teicu, jābrauc arī uz muzejiem, tā ka darbs ir diezgan dinamisks un no dienas uz dienu tas mainās.
Vai dinamiku vērtē kā plusu?
Jā! Tas savā ziņā ir tāds izaicinājums, jo var iemācīties daudz ko jaunu. Nepārtraukti notiek mācīšanās process. Man, kā arheologam kurš strādā ne tikai Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē, bet ir arī pētnieks Latvijas Universitātē, mācīšanās process, varētu teikt, rada baudu. Tas ir dzīvesveids, jo nepārtraukti iegūstu kaut ko jaunu, iemācos, papildinu savas zināšanas.
Vai dinamiskajā ikdienā gadījies arī kas neparasts?
Grūti tā uzreiz atbildēt. Ja domājam no priekšmetiem, kas mums bijuši vērtēšanā pēdējos trīs gados, kopš es šeit strādāju, man personīgi vislielāko laiku apgūt un atpazīt ir prasījušas dažādas Senās Romas monētas. Monētas Senās Romas pastāvēšanas laikā lielā daudzumā emitētas arī Dienvideiropā un Ziemeļāfrikā, kur bijušas ļoti daudzas Romas provinces. Atver katalogu, bet tajā – 100 tūkstoši priekšmetu, no kuriem tev jāatrod viens. Tad pirmā lieta ir sazināties ar muzeju, mūsu Nacionālā vēstures muzeja numismātiem, kuri nodarbojas ar šīm senajām antīkas pasaules monētām. Ja arī viņi uzreiz nevar pateikt, tad vismaz iedod virzienu un tālāk jāveic izpēte, kamēr atrod īsto priekšmetu. Mums ir arī bijuši tādi priekšmeti kas nāk no Ukrainas teritorijas un Melnās jūras reģiona, tādi interesantāki, kādu mūsu reģionā nav. Nu, tiešām grūti atbildēt. Laikam jau kā arheologam un vēsturniekam man katrs priekšmets, katra lieta un arī objekts ar kuru iznākusi saskarsme, liekas īpašs. Tādēļ ir grūti tā kādu izcelt. Arheologiem jau nereti jautā – kas ir jūsu dzīves lielākais atklājums, - bet uz to ir tik sarežģīti atbildēt, jo katrs priekšmets, katra vieta ko tu esi atklājis vai pētījis ir kaut kas unikāls.
Cik daudz ikdienā sanāk sadarboties ar Mantojuma pārvaldes reģionālajām nodaļām?
Sanāk diezgan daudz, jo, protams, lielākā daļa šo priekšmetu tiek atrasti ārpus Rīgas, tātad, tie ir kādi reģioni – Latgale, Kurzeme, Zemgale, vai Vidzeme. Attiecīgi, ja ir kādi atradumi, viņi sūta mums informāciju, vai pašus atradumus identificēšanai. Pēc tam mēs sūtām informāciju atpakaļ – par to kas tad atrastais ir. Tad tās vietas ir jābrauc pārbaudīt, to gan, protams, dara Arheoloģijas un vēstures daļas kolēģi un reģionālo nodaļu inspektori. Kopumā mums tā ir tāda mijiedarbība – mēs apmaināmies ar informāciju.
Tev patīk kā ir uzbūvēta Mantojuma pārvaldes struktūra, vai tā spēj darboties efektīvi?
Es teiktu, ka jā. Protams, ir lietas kas pārklājās, bet ir labi, ka dažkārt ir četras, sešas un desmit acis, kas apskatās vienu un to pašu un, attiecīgi, spēj tik tiešām pateikt, kas ir kas. Vienam cilvēkam uzņemties atbildību par tik daudz un, es teiktu, svarīgām lietām, ir ļoti grūti. Labāk tomēr, ka ir kāds, ar ko var pakonsultēties, parunāties. Darbošanās grupā kultūras mantojuma jomā, manuprāt, ir daudz efektīvāka, nekā ja to dara viens cilvēks.
Ja tev kādam cilvēkam būtu jāpastāsta kāpēc tavs darbs ir svarīgs, ko tu teiktu?
Ja mēs runājam par kultūras mantojuma saglabāšanu kā tādu, tas ir svarīgi, jo kultūras mantojums pēc savas būtības ir atslēga uz cilvēku nākotni. Kā jau es minēju, cilvēkiem ļoti patīk vēsture, tā ir daļa no kaut kā ar ko mēs sevi identificējam. Katrai zemei, katrai tautai ir tā daļa no pagātnes, kas patiesībā ir gan tagadne, gan arī būs nākotne. Pašidentifikācija un spēja saprast no kurienes tu esi nācis, ļaus tev arī labāk saprast uz kurieni dodies. No otras puses tam visam ir arī sava merkantilā puse, respektīvi, kaut kāda vērtība, ko mēs gūstam. Protams, lielākoties šī puse ir saistīta ar ienākumiem no tūrisma, bet ilgtermiņā kultūras mantojuma attīstīšana un kopšana sniedz ieguvumu, piemēram, sakoptu un harmonisku vidi, arī dažādām vietējo iedzīvotāju grupām. Tas, protams, veicina valsts un sabiedrības izaugsmi un arī attīstību. Cilvēki redz, ka viņi pieder šai zemei un ar sevi to arī asociē. Turklāt, kā jau teicu, runājot par kultūras priekšmetiem, cilvēkiem ir šī tieksme, lai viņiem piederētu kaut maza daļiņa no šīs vēstures. Tas ir mums visiem. Lai arī kā mēs teiktu, - nē, nē, mēs uz nākotni tikai visi skatāmies, - tad vienmēr būs šī mazā daļiņa cilvēkā iekšā, kas vienmēr gribēs kaut ko, kas ir unikāls, kaut ko, ar ko viņš spēj sevi asociēt un identificēt.
Cik daudz ir jāmācās, lai varētu būt eksperts kultūras priekšmetu aprites jautājumos?
Jāmācās ir nepārtraukti. Šajā gadījumā, ja skatāmies uz manu eksperta – arheologa darba vietu, ir jābūt arheologam. Lai Latvijā kļūtu par arheologu ir jābūt augstākajai izglītībai humanitārajā nozarē, kas manā gadījumā ir vēsture ar novirzienu, protams, arheoloģijā. Mani bakalaura un maģistra darbi, kā arī doktora studijas un šobrīd topošais promocijas darbs, kas, cerams, drīz tiks pabeigts, saistīti ar arheoloģiju. Nu, un tad notiek nepārtraukta pašmācība, jāsaka, gandrīz vai divdesmit četri – septiņi. Nepārtraukti tiešām sanāk kaut ko lasīt, skatīties, apgūt papildus gan tepat Latvijā, gan braucot uz ārzemēm. Ja mēs runājam tieši par kultūras priekšmetu apriti, ļoti daudz kas ir jāmācās arī starptautiski. Tieši nesen biju vienā apmācību kursā, ko nodrošināja Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO). Ir ļoti daudz lietu, kas tiek apgūtas procesā, bet, protams, arī ir tādas lietas, kas ir jāzina. Es ar arheoloģiju nodarbojos jau kopš 11 gadu vecuma, burtiski no bērnības. Šī sfēra prasa ļoti daudz laika, lai visu apgūtu.
Vai tev atliek arī laiks kādiem vaļaspriekiem?
Jāsaka, nosacīti. Taču mans darbs ir arī absolūti un pilnīgi mans hobijs. Bez tā man patīk arī šad tad aizbraukt pamakšķerēt, patīk muzicēt un pēdējos gados arī iepaticies fotografēt. Mana sieva, arī vēsturniece, ir arī profesionāla fotogrāfe, līdz ar to fotografēšana ir tāds mūsu ģimenes hobijs – ne tikai zinātniskām vajadzībām, savām un citu publikācijām, bet arī pašu priekam.
Noslēdzot sarunu, vai vari ieteikt lasītājiem kultūras pieminekļus, kurus būtu svarīgi iepazīt?
Šis ir ļoti sarežģīts jautājums. Man, kā arheologam, pirmie, protams, nāk prātā arheoloģiskie objekti, bet Latvijā ir vairāk nekā 2,5 tūkstoši šādu aizsargātu arheoloģisko objektu un es pat nespēju iedomāties cik daudz vēl ir tādu, kas nav atklāti. No tādiem, kas man pirmie nāk prātā, vienā no iepriekšējām intervijām Jorens [https://ej.uz/saruna-jorens-pluksnis] minēja Riņņukalnu, kas būtu viena no vietām kuru arī es ieteiktu apmeklēt. Šis Austrumbaltijā un Ziemeļeiropā unikālais akmens laikmeta pārtikas pārpalikumu uzkalniņš mums ir sniedzis ļoti lielas zināšanas par dzīvi akmens laikmetā ne vien mūsdienu Latvijas teritorijā, bet visā Ziemeļeiropas mežu joslā. Es to nosacīti reklamēju arī aiz savtīgām interesēm, jo pats tur esmu nu jau vairākās ekspedīcijās racis un pētījis. Būdams lokālpatriots, es teiktu cilvēkiem, lai apmeklē Siguldu, Turaidu, jo manas saknes nāk no Siguldas. Kopumā es ieteiktu vienkārši paskatīties mantojuma kartē [https://ej.uz/karte-mantojums] un apmeklēt sev tuvākās arheoloģiskās senvietas, vai jebkurus tuvākos kultūras pieminekļus, lai vienkārši labāk izzinātu savu vēsturi – sava reģiona, vietas, pagasta, ciema vēsturi un sajustos tuvāk sev un savai zemei un veidotu piederības sajūtu mūsu valstij.
Sarunājās Linda Zonne-Zumberga