Lūdzu, pastāstiet par savu darbu Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē.
Šogad septembrī apritēja trīs gadi kopš strādāju šajā amatā – inspektoram tas vēl nav pilns cikls, jo mums visi objekti ir jāapseko reizi piecos gados. Kad paies pieci gadi, varēšu teikt – nu jau es kaut ko drusciņ zinu Latgales reģionā par kultūras mantojumu. Pašlaik esmu iepazinusi apmēram trīs piektdaļas no objektiem. Iepazinos ar intervijām, kur par mūsu darbības jomu interesanti runājuši kolēģi no Zemgales [https://ej.uz/g_skulte] un Vidzemes [https://ej.uz/j-pluksnis], Latgales reģionā ir ļoti līdzīgas funkcijas un visa ikdienas rutīna, vienīgi ģeogrāfija atšķiras. Interesantākais mirklis ir doties izbraukumā apsekot objektus, arīdzan – komunicēt ar cilvēkiem. Katra saruna man ir kā skola – es mācos no cilvēkiem, kurus satieku, un, ja es kaut ko noderīgu zinu, labprāt dalos ar šo informāciju. Tālāk, kad mēs esam izbraukuši, apskatījuši un visu sapratuši, pārējais darbs ir datorā. Visu apkopojam, rakstām, analizējam, apstiprinām, un fiksējam apsekošanas rezultātus. Datorā diezgan lielu daļu no mūsu darba laika aizņem darbs ar kultūras mantojuma datubāzēm. Kaut arī strādāju Pārvaldē neilgi, esmu sapratusi, ka iestāde ir ļoti progresīva. Triju gadu laikā tik daudz jauninājumu nākuši klāt un nemitīgi tiek ieguldīts kaut kas jauns nozares attīstībā. Faktiski strādāt mums kļūst vieglāk. Jauninājumi atvieglo un paātrina darbu. Mani iedvesmo, piemēram, Pārvaldes vadītāja Jura Dambja un Rīgas kolēģu erudīcija, pieredze, taktiskums, progresīvā domāšana, plašais skaitījums uz daudziem sarežģītiem jautājumiem, lai būtu veiksmīgi atrisināma situācija visiem – gan kultūras pieminekļu īpašniekiem, gan mums – darbiniekiem, protams, rīkojoties noteiktu likumu ietvaros.
Jauninājumi ir saistīti ar tehnoloģisku attīstību?
Gan tehnoloģijas, gan arī likumdošana nemitīgi tiek pilnveidota, papildināta, jo sfēra nav vienkārša. Ja padomā, šī struktūra neatkarīgajā Latvijā pastāv jau kopš 90. gadu sākuma, pārņemot iepriekšējā perioda bāzi, tātad jau vairāk nekā 30 gadi ir pagājuši Latvijas brīvvalsts laikā, bet sistēma visu laiku tiek pilnveidota, izmantojot pasaules un mūsmāju kultūras mantojuma saglabāšanas uzkrāto pieredzi, un nedomāju, ka mēs esam beigu stadijā. Pārmaiņas notiek visu laiku, un kas notiek – notiek ļoti izsvērti un kārtīgi. Paies pieci, desmit gadi un nāks vēl jauni atklājumi, izpratne kā pareizāk strukturēt, virzīt, saglabāt un atjaunot kultūras pieminekļus. Šajā ziņā man ļoti patīk, kā iestādē viss attīstās.
Minējāt, Jums patīk komunikācija ar cilvēkiem. Runā, Latgalē ir vissirsnīgākie un atvērtākie cilvēki Latvijā, vai Jūsu darba jomā tas jūtams?
Labi cilvēki jau ir visā Latvijā! Izbraucot ārpus Latgales reģiona, nevaru teikt, ka sastaptu mazāk atvērtus, vai mazāk atklātus cilvēkus. Starp citu ir arī ļoti daudz jauno īpašnieku Latgalē, kas, īpašumus iepirkuši, iebrauc no Latvijas tālākiem novadiem, tas priecē. Mūsu daba, mūsu arhitektūra ir ieinteresējusi un viņi ar lielu mīlestību sāk saimniekot. Ļoti liels prieks ir par vietējiem, kuri dara, un dara ļoti ražīgi, arī labi komunicē ar mums, inspektoriem. Ar pašvaldībām mums bieži jārunā, jātiekas. Lielākā daļa pašvaldību Latgalē pašlaik ir progresīvi domājošas, tur strādā mūsdienīgi, atsaucīgi cilvēki. Pastāvīgi notiek kāda sadarbība un rodas jaunas idejas kā attīstīties tālāk.
Jājautā, kas Jums pēdējā laikā tāds aizraujošāks gadījies?
Pašlaik sanāk saskarsme ar ļoti daudziem tādiem objektiem, kuri vēl pat nav iekļauti mantojuma sarakstā. Jāsaka, man ļoti patīk, kā tagad darbojas mūsu iestādes “Arhitektūras un mākslas” daļa. Dodoties izbraukumos, viņi mūs aicina līdzi. Nesen, piemēram, apmeklējām Salnavas, Galēnu, Ruskulovas muižas, kas vēl nav aizsargājami kultūras pieminekļi, bet vietas ir unikālas. Daudzviet šādos objektos darbojas tik interesanti, aizrautīgi cilvēki, kam ir liela vēlēšanās tos atjaunot, dot vietām otro elpu! Jādomā, cik mums vēl ir tādu pērļu, kuras nav valsts aizsardzībā, bet ir tā vērtas, lai tiku saglabātas nākamām paaudzēm. Piemēram, nesen valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļāva Ilūkstes jezuītu klostera kompleksu, Kalupes katoļu baznīcu, Lašu luterāņu baznīcu. Sajūsmina savulaik novārtā pamestu objektu atdzimšana mūsdienās, piemēram, Preiļu pils, Daugavpils cietoksnis, Tipogrāfijas un sinagogas ēkas Rēzeknē, Lūznavas muiža un daudzi citi. Par to ir liels prieks, kā arī par veiksmīgo sadarbību, kur abas puses ir ieinteresētas – tas ir pats iedvesmojošākais mūsu ikdienas darbā.
Vienā no agrākajām intervijām šajā sarunu ciklā, kolēģis no Vidzemes sava reģiona kontekstā izcēla tieši jaunatklātos arheoloģijas pieminekļus. Ir kāda nozare, kas izceļama Latgalē?
Grūti pateikt vai kāda izceļama, jo katrā tipoloģiskajā grupā – mākslā, arhitektūrā, arheoloģijā, pilsētbūvniecibā – ir ko īpaši izcelt. Mūsu reģionālajā nodaļā starp kolēģiem ir nosacīti sadalītas nozares, piemērām, Evita Princova galvenokārt atbild par reģiona arheoloģijas objektiem, Dzintra Bukeviča ir mākslas eksperts nodaļā, bet par arhitektūru atbildīgi esam divi – es un Romualds Gadzāns. Nodaļas vadītāja Vilma Platpīre koordinē un vada mūsu darbu. Visi ir ļoti jauki kolēģi, izpalīdzīgi ja nepieciešams – dodamies objektu apsekošanā kopā. Atsaucoties uz Vidzemes kolēģa Jorena teikto, jā – arī Latgalē arheoloģija ir unikāla. Atklāti tiek aizvien jauni arheoloģiskie pieminekļi, bet par to vairāk varētu pastāstīt kolēģe Evita. Jāatzīst, mēs dažkārt esam pārsteigti, cik bagāta Latgales teritorija ir ar arheoloģijas pieminekļiem. Tā ir īpaša nozare, īpaša tēma un, manuprāt, šobrīd jo īpaši aktuāla, saistībā ar ģeopolitiskajiem notikumiem. Daudzi sāk meklēt visdziļākās saknes, un mūsu Latgales teritorijā noslēpušies daudzi vēsturiski fakti. Tā kā esmu vairāk saistīta ar arhitektūras jomu, vēlos akcentēt, ka Latgales arhitektūra ir unikāla lieta. Vēsturiski te bijusi atšķirīga gaita no Kurzemes, no Vidzemes novadiem un tas viss atspoguļojas arhitektūrā. Sakrālajā mantojumā ir ļoti liels skaits katoļu baznīcu – no klusām koka baznīciņām, līdz milzīgiem kompleksiem, kā, piemēram, Viļānu klosteris, Aglonas bazilika, vai Krāslavas Svētā Ludviga Romas katoļu baznīca ar klosteri. Katra ir īpaša vieta ar īpašu stāstu. Tāpat arī mūsu paaudzei mantojumā ir nonākusi plaša muižu vēsture. Ir stāsti par lielām dzimtām un lielām muižām, kā, teiksim, Preiļu muižas ansamblis, vai Krāslavas pils komplekss, Viļakas muiža. Ir arī mazas muižiņas, kuras mēs daļēji tikai tagad sākam apzināt, bet katra nes interesantu vēstījumu. Visvairāk mani izbrīna, cik savulaik vēsturisko būvju celtniecībā piesaistītie arhitekti, mākslinieki, inženieri, parku ierīkotāji ir bijuši talantīgi, zinoši. Viņu darba rezultāts ir acīm baudāms arī mūsdienās, jo jūtamas dziļas zināšanas kompozīcijā, zelta griezuma likumā, krāsu un formu mācībā, ir pārdomāts katrs sīkums, neviena nianse nav nejauša. Paies simts, divsimts, trīssimts gadi un vērtība senajām ēkām tikai augs. Citkārt rodas skumjas, salīdzinot pēdējo piecdesmit, divdesmit gadu laikā masveidā tapušo arhitektūru. Paradoksāli, ka mūsu laikos, kad ir daudz speciālistu, moderni materiāli, tomēr ne reizi vien novārtā paliek mākslinieciskā un estētiskā kvalitāte. Jājautā, cik būvju no mūsu laika nākotnē gūs kultūras pieminekļa statusu? Šajā ziņā liela nozīme būtu sabiedrības izglītošanai. Piemēram, kad Daugavpilī parādījās jaunais Saules skolas korpuss, kas, kā pērle, atsvaidzina pilsētvidi ar jaunām interesantām formām, pilsētas sabiedrībā bija dzirdamas vairākas mazāk pozitīvas atsauksmes, kas tieši norāda uz nezināšanu, neizpratni. Latgalē novatoriskas idejas ienāk un tiek pieņemtas lēnāk.
Pēc jūsu aizrautīgā stāstījuma tā vien gribas doties ceļojumā par Latgali! Taču, sakiet, vai pēc darba uzsākšanas Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē, Jūs pati sev esat piedzīvojusi kādas atklāsmes?
Jāsaka – jā. Mani dzīve ir virzījusi pamazām uz šo mantojuma aizsardzības sfēru. Es jau agrāk esmu apceļojusi Latvijas pilis, muižas, baznīcas kopā ar ģimeni – man tas sen nebija nekas svešs, bet tagad, ar katru izbraukumu, es tiešām mācos un atklāju ko jaunu. Kad objektā esmu pirmo reizi, vienmēr izpētu tā vēsturi dažādos avotos – internetā, grāmatās. Man iekšēji patīk vizualizēt – tur taču cilvēki, veselas dzimtas ir darbojušās, kas cēlušas, dzīvojušas, savu mīlestību ieguldījušas, kopjot ēkas, parkus, dārzus. Aizbraucot tādā vietā, man šķiet, es to visu sajūtu. Tas uzliek vēl lielāku atbildību mantojuma aizsardzības nozarei. Sens mūris nav vienkārši mūris, kuru jāsaglabā, jo ir skaists. Tas nes ļoti lielu informāciju par laikmetu, par ar to saistīto cilvēku dzīves notikumiem, paradumiem, mīlestību, nāvi, utt. Tas ir tiešām liels mantojums un to saudzīgi jānones tālāk. Tiešām katru reizi es atklāju kaut ko jaunu un jaunu. Turklāt tā sajūta ir, ka durvis tikai nedaudz pavērušās un daudzi atklājumi vēl priekšā.
Minējāt informācijas pētīšanu. Kā Jūs pēc pieredzes vērtētu, cik šī informācija ir pieejama un arī vai negadās saskarties ar nekorektiem avotiem?
Jā, vienmēr jāņem vērā, ka internetā informācija ir jāfiltrē. Noder arī iepriekšējo zināšanu bagāža. Kā kultūrvēsturnieks esmu sev galvā izveidojusi zināmu struktūru, kur šķiroju uzkrāto pieredzi, tad vieglāk vērtēt, jo var būt šķībi raksti ar sagrozītu informāciju gan ciparos, gan faktos. Kaut minimālas ziņas par novadpētniecības objektiem internetā vienmēr ir atrodamas, par tām klusākajām vietām visvērtīgākie tomēr ir vietējo iedzīvotāju stāsti. Ja iznāk saruna ar kādu vecu kungu, kundzi, un šī iespēja ir jāizmanto, nereti no viņiem dzirdam – mēs jau neko nezinām, - bet, sākot uzdot jautājumus, atklājas brīnumi.
Kā nonācāt pie arhitektūras jomas šajā darbā?
Iespējams, lomu nospēlēja iepriekšējā darba pieredze – četrus gadus biju darbojusies Augšdaugavas, agrāk Daugavpils, novada kultūras mantojuma nodaļā. Arī mākslas izglītība un darbs ilgu gadu garumā Saules skolā, kur diendienā bija iespēja kontaktēties ar zinošiem cilvēkiem, risinot darba uzdevumus. Darbojoties biedrībā Calcuna, nācies piedalīties vairāku arhitektūras objektu glābšanā no iznīcības. Tāpat ikdienā neesmu tālu no būvniecības lietām bijusi, jo bērnībā vecāki cēla vasarnīcu (mamma bija arhitekta palīdze – rasētāja, kas pati uzprojektēja mūsu vasarnīcas māju, bet tētis pats to uzcēla), vēlāk tika celta ģimenes māja, bet pašreiz procesā ir dzimtas lauku mājas atjaunošana, kas, kopā ar ģimeni, liek nemitīgi mācīties, iepazīt dažādas būvniecības metodes un materiālus. Esmu pabeigusi arhitektūras kursu RISEBA augstskolā un saprotu, ka šī sfēra ir tāda, kur pastāvīgi jāpapildina zināšanas, prakse un pieredze. Izglītība arhitektūrā ir liela vērtība tiem, kas darbojas kultūras mantojuma nozarē, viņiem daudzus jautājumus atrisināt ir vieglāk. Tik pat nozīmīgas mūsu sfērā ir arī juridiskās zināšanas. No otras puses vēsturnieka izglītība un novadpētniecība arī ir ļoti noderīgas šajā lietā.
Labs sfēru apvienojums.
Jāpiekrīt, ka manis apgūtās vēstures, mākslas, vadības zinātņu izglītības te lieti noder. Būtībā – viss, ko savas dzīves laikā esmu apguvusi, pilnībā noder. Jebkura svēra kultūras mantojumā izpaužas.
Vai cilvēki nav prasījuši – kāpēc tieši Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē strādājat?
Tie kuri mani pazīst, nebrīnās. Pasaules glābšanas misija man vienmēr bijusi viens no iemesliem, lai kādā vietā strādātu. Vienmēr liekas – vajag tik glābt, vajag tik palīdzēt. Smagākie mirkļi laikam ir tad, ja sanāk saskarties ar, teikšu tā, nezinošiem cilvēkiem. Tie ir ne tikai jauni, bet gan dzīvi nodzīvojuši cilvēki, kuriem, varbūt, ir pilnīgi citas vērtības. Tad saskaras divas pasaules, un grūti tādi dialogi notiek. Par to domājot, man liekas, nākotnē būtu ļoti svarīgi sadarboties ar izglītības sistēmu un ļoti, ļoti daudz informēt jaunos tieši no bērnības. Es nerunāju par tādu mehānisku stāstīšanu, bet izbraukumiem, ekspedīcijām, atklāšanas prieku, radošām nodarbēm, jo tikai tā mēs jaunajos spēsim ielikt mīlestību pret mūsu kultūras vērtībām un sapratni, ka ne viss ir vērtējams tikai naudā. Diemžēl vēsturiski ir izveidojusies tāda sabiedrības daļa, kurai ir pagājusi secen iepazīšanās ar kultūras vērtībām dziļāk – ne tikai patērētāja līmenī. Tagad viņiem ko jaunu atklāt ir sarežģīti, jo ir nostabilizējusies sava izpratne par dzīvi, sava domāšana – kas pasaulē ir svarīgs, kas ne, bet kultūra, māksla šķiet tikai kā izklaide, kas finansiālās grūtībās var kļūt nesvarīga. Ar šādu cilvēku veikt debates ir grūti. Tomēr patīkami, ja kādreiz rodam kopsaucējus un kopīgus risinājumus.
Ja drīkst jautāt, vai Jums ir arī vaļasprieki?
Vaļasprieku man ir daudz! Citreiz pat nākas no kāda uz laiku atteikties, lai rastu brīvu laiku kam jaunam. Daži hobiji ir pārauguši profesijā, piemēram, esmu arī mūziķis, kas raksta un izpilda mūziku, piedalās dažādos muzikālos projektos. Tāpat esmu sabiedriski aktīvs cilvēks – darbojos divās biedrības. Viena ir vēsturnieku un novadpētnieku biedrība Calcuna, otra – Sana Colorum – darbojas ar mākslas, mūzikas un izglītības projektiem. No šīs daudzveidīgās darbošanās rodas plašs paziņu loks, periodiski notiek kādi pasākumi. Grūti runāt par hobijiem, tas ir mans dzīvesveids un ar 24 stundām diennaktī man nereti ir par maz. Man arī ir trīs bērni, jāpiebilst, vecākais dēls, ieguvis mākslas un mūzikas izglītību, uzsāk patstāvīgās gaitas. Tomēr visus projektus veidojam ģimenē kopā un ģimene man ir milzīgs atbalsts. Protams, ja ikdienas skrējienā rodas kāds brīvs brīdis, labprāt pievēršos tādām patīkamām lietām, kā gleznošana, šūšana, adīšana, daiļdārzniecība.
Apbrīnojami, kā Jūs to visu paspējat!
Tas viļņiem iet, kādi projekti kurā brīdī gadās. Kovids arī deva laiku pārdomām, uz daudz ko lika paskatīties savādāk, atgādināja, ka dzīves jēgas kodols veidojas ģimenē. Caur bērniem un viņu draugiem aiziet mums svarīga informācija tālāk pasaulē. Nav iespējams būvēt skaistu nākotni, aizmirstot par vistuvākajiem cilvēkiem. Ja ģimenē ir labs kontakts, man liekas, tas ir pats svarīgākais, un es ne par velti uz šīs pasaules dzīvoju, zināšanas, vērtības aizies tālāk.
Noslēgumā, visiem kolēģiem jautāju ieteikt kādus dažus kultūras mantojuma pieminekļus, kurus vēlētos izcelt no kopuma. Varbūt Jums tuvākus, vai tādus, kas liekas nepelnīti nenovērtēti?
Latgale ir samērā plaša teritorija – Ziemeļlatgale, Dienvidlatgale, Austrumlatgale. Apceļošanai vismaz nedēļu vajadzētu veltīt. Var apskatīt gan sakrālo mantojumu, gan muižas, gan mazas ēkas, ir arī industriālais mantojums un veselas pilsētas kā pilsētbūvniecības pieminekļi. Gan Ludza ir ļoti skaista, gan Subates centrs, Krāslava, Daugavpils. Visām gaumēm! Var izvēlēties jebko. Man pašai ir ļoti tuva gan sakrālā, gan muižu arhitektūra, un tur vienmēr var atklāt ko jaunu. Pēdējā laikā man iepatikušās tās maziņās, neatklātās vietiņas. Ja kādu interesē kaut ko atklāt un liekas, ka 21. gadsimtā viss jau ir atklāts – nekā – vēsturē vienmēr var atklāt kaut ko jaunu. Mežu ielokos noslēpušās tik skaistas ēkas un par tām nereti zina vienīgi vietējie. Tā ka var braukt ekspedīcijās! Jauniem cilvēkiem varētu būt ļoti interesanti.
Atkal atsaucoties uz Vidzemes reģionālās nodaļas valsts inspektora Jorena Plūkšņa teikto sarunu ciklā, varbūt ne vienmēr ir labi izpaust visu vietu atrašanos, jo reizēm cilvēki tās meklē ar ne tiem labākajiem nolūkiem.
Arheoloģijai ir sava specifika, jo, zināms, uzdarbojas melnais tirgus, kas provocē cilvēkus uz vērtīgu lietu pārdošanu un tas ir ļoti bīstami nozarei. Arhitektūrā ir nedaudz savādāk. Vecai, pamestai ēkai parasti ir sapuvuši logi, vecas durvis, vai kādam to vajadzēs zagt un pārdot? Vērtība ir tieši tādās cakiņās, kas rūpīgi izgrieztas, formās, krāsās, kas vēl saglabājušās, kultūrainavā ar kokiem un parkiem. Māksliniekiem būtu skaisti tādās vietās plenērus taisīt, iespaidoties. Es domāju, ir vērts stāstīt un rādīt plašāk, lai atklāj šādas vietas, lai redz, lai iegādājas. Vēl ir daudz tādu objektu, kas gaida savu zvaigžņu stundu, kas noslēpušies, vai, gadu desmitiem ne tik saudzīgi kopti, gaida kad nāks īstais saimnieks. Piemēram, jau pieminētā Ruskulovas muiža Kārsavas apkaimē. Skumīgā stāvoklī ir arī Loboržu muiža, Ozolmuiža. Taču ir arī ļoti daudz skaistu, labu piemēru. Viens to tiem – Arendoles muiža, – kur privātīpašnieki, ģimene ar savām čaklajām rokām, savu sparu gadu laikā izveidojuši pērli. Prieks pašiem un citiem.
Kolēģe no Zemgales, Gunta Skulte, vienā no šīs sarunu sērijas intervijām, runāja par lepnumu, kāds rodas, redzot progresu reģionā. Jācer, arī Jums nākotnē būs līdzīga pieredze.
Parasti jebkurā sfērā mēs jūtam, ka tie procesi, kas notiek Rīgā, Rīgas apkaimē pēc trijiem, pieciem gadiem, atnāk arī līdz Latgalei. Varu teikt, vilnis jau veļas, labie procesi ir sākušies. Latgale, protams, ir attālākais rajons, tomēr tas nenozīmē ka vājāks kādā no mantojuma jomām.
Sarunājās Linda Zonne-Zumberga