Mūsu saruna spēji aizsākās ar jautājumu par to, cik labi inspektoram jāspēj orientēties, lai apmeklētu kultūras pieminekļus.
Galvenokārt specializējos arheoloģiskajā mantojumā, arī vēstures un industriālajā, bet pieminekļu sarakstā to ir salīdzinoši maz. Rietumvidzemē, kas atrodas manā pārziņā, lielais pārsvars pieminekļu ir arheoloģiskie un vienmēr nepieciešams kartogrāfiskais atbalsts, līdz ar to jāiemanās ļoti labi orientēties kartogrāfijā, reljefa modeļos.
Šajā ziņā mūsdienu tehnoloģiskā attīstība ir ļoti palīdzējusi atvieglot mūsu ikdienu. Vēl aptuveni pirms desmit gadiem kolēģi daudzos gadījumos lietoja arī bijušās kolhoza kartes, kurās ir aptuvenas atzīmes par kultūras pieminekļa atrašanās vietu. Šobrīd, pat neizejot no biroja, var redzēt, kur atrodas viena kartupeļu bedre, nekas vairs nepaliek noslēpts. Savā ziņā tas ir skumji, jo ir dzirdēti viedokļi, ka atklājumu un brīnumu laikmets ir pagājis, ka šis ir laiks, kad cilvēce tik tālu attīstījusies, lai redzētu teju jebko, pat neizejot ārpus telpām. No otras puses, tā gluži nav. Piemēram, bija tāds gadījums, kad mūsu rīcībā nonāca informācija par iespējamu senvietu. Saskaņā ar nostāstu tajā vietā cara laikā baznīcas cēlājus parāvis velns, uz vietas bija tikai trīs baznīcas bedres palikušas un akmeņu kaudze. Tā mums izdevās atklāt agrā vai vidējā dzelzs laikmeta lībiešu apbedījumus, tikpat kā nepostītus. Nostāsts acīmredzot radies, jo no apbedījuma akmeņu krāvuma agrāk ņēmuši akmeņus un veduši uz muižu ko būvēt, muižas centrs ir netālu. Tas tikai pierāda to, ka brīnumi vēl joprojām pastāv, šis vēl joprojām ir atklājumu laikmets un nekas nav beidzies. Ja pieminekļu sarakstā šobrīd ir 9033 kultūras pieminekļu, no kuriem aptuveni 2532 ir arheoloģiskie, manā pārziņā ir 493, tad noteikti varētu sacīt, ka realitātē šajā teritorijā arheoloģisko pieminekļu skaits varētu būt vismaz divas reizes lielāks. Ne visas vērtības ir iekļautas kultūras pieminekļu sarakstā, liela daļa vēl joprojām ir neapzinātas, un, attiecībā uz arheoloģiju, liela problēma vēstures izpētei ir tā, ka laika gaitā ir zudusi sociālā atmiņa. Tāpat arī arhitektūra – daudz kas ir ļoti kultūrvēsturiski, arhitektoniski, mākslinieciski vai kā citādi vērtīgs, taču neatrodas valsts aizsardzībā. Protams, ne vienmēr vērtības saglabāšanā izšķirošais ir statuss. Skeptiskākiem īpašniekiem saku – ja ēkas saimnieks šobrīd ir tālredzīgs, spējīgs atjaunot un uzturēt ēku, novērtēt un saglabāt vērtības, tad, neatkarīgi no statusa, šī saimnieka dzīves laikā ēka saglabāsies. Šajā gadījumā statuss kļūst svarīgs, kad sākam runāt par to, kas notiks pēc tam. Statusa nozīme kļūst vitāli svarīga arī gadījumos, ja īpašniekam trūkst izpratnes par kultūras mantojuma saglabāšanas nepieciešamību, atjaunošanā izmantojamiem materiāliem, tehnoloģijām, kā arī, ja nepieciešams paplašināt finansējuma piesaistes iespējas, t.sk. Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes “Kultūras pieminekļu konservācijas un restaurācijas programmas” ietvaros. Te arī jāpiemin, ka Latvija ir ļoti daudz zaudējusi iepriekšējos karos, it īpaši vairākas pilsētas, kuru vēsturiskie centri tikuši nopostīti, kā piemēram, Valmierā. Tomēr daudzas vērtības ir saglabājušās un tās būtu attiecīgi jānovērtē un jāsper tālākus soļus to atjaunošanā un uzturēšanā. Man arī ir prieks par Latvijas iedzīvotājiem – daudzi ir ieinteresēti un pašaizliedzīgi iestājas par kultūras mantojuma saglabāšanu, sadarbojas ar mums, arī sniedz informāciju par iespējamiem normatīvajiem pārkāpumiem kultūras pieminekļu aizsardzības jomā. Tā ir pozitīva tendence, kas kļūst arvien uzskatāmāka, un es arī gribētu mudināt cilvēkus mums uzticēties – tiklīdz kaut kas šķiet aizdomīgs – tā ziņot, pat, ja tā izrādās viltus trauksme. Mūsu resursi, kaut ierobežoti, tomēr ir daudz lielāki nekā varētu likties. Manuprāt, ikvienam iestādes darbiniekam šis nav tikai darbs, savā ziņā tā ir misija. Ikkatrs no mums ir kā viens elements kopējā mehānismā un, pildot misiju, nevis darbu, mehānisms kļūst izturīgāks un produktīvāks. Līdz ar to, neraugoties uz resursu ierobežotību, arī iepriekš minētajā jautājumā par to, cik vēl daudz kultūras mantojuma objektu būtu jāapzina, piemēram, attiecībā uz pilskalniem daudz kas tiek panākts. Arheoloģijas un vēstures daļas kolēģu un Latvijas Kultūras akadēmijas kontekstā tas ir liels ieguldījums – vairāki desmiti jaunatklātu pilskalnu tiks iekļauti aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Tātad šis joprojām ir tas laiks, kad mēs varam daudz ko paveikt, varam saglabāt vērtības, kas veido Latvijas identitāti un tradicionālo ainavu, atspoguļo Latvijas iedzīvotāju mentalitāti, priekšgājēju zināšanas un pasaules uztveri. Katra šī vērtība ir kā puzles gabaliņš kopējā ainā, kurā mēs redzam paši sevi. Savā ziņā esam tikai tūristi laikā, kas atbildīgi par to ko esam saņēmuši no priekšgājējiem, lai nodotu vērtības nākamajām paaudzēm.
Sākām runāt par kartēm, bet nonācām līdz brīnumiem un atklājumiem! Nupat minējāt misijas apziņu mantojuma aizsardzības darbā. No kurienes tā nāk?
Tas izklausīsies mazliet ezotēriski, bet es uzskatu, ka katrā cilvēkā ir unikāla enerģētiskā informācija. Cilvēkā ir kas tāds, kas raksturīgs tikai viņam. Ne tikai fiziski, bet tas, ko var saukt par iekšējo būtību. Laika gaitā tas viss apaug ar informāciju, ietekmējoties no apkārtējās vides – ģimenes, apkārtējās ainavas. Tas viss veido priekšstatus, vērtību izpratni un atbilstošā vidē misijas sajūta nostiprinās. Domāju, īpaši tiem cilvēkiem, kas ilgstoši saskārušies ar tādu vidi, kurā viņi redz ideālu. Katram, protams, šāds ainavas, vides ideāls ir savs, veidojies no pieredzētā. Mūsdienās, saprotams, veidojas nākotnes kultūras mantojums, taču, manuprāt, tas ir ļoti atšķirīgs no vēsturiskā mantojuma. Proti, tas vairs netiek balstīts uz tradīcijām un atraušanās ir notikusi jau 20.gs., tā gluži nav mūsdienu Latvijas vai Rietumu pasaules iezīme. I Pasaules karš ļoti daudzējādā nozīmē ir krustpunkts starp antīko kultūru, tās pēctecību un moderno. Protams, modernais nav pazemināms, vai nopeļams kā mazāk vērtīgs, taču tas ir pavisam savādāk konstruēts. Darot šo darbu, cilvēkā gan arī jābūt kam tādam, kas liek sapņot. No vienas puses darbs lielākoties balstās uz juridisku saistošo normatīvo aktu kontekstu un uz zinātniski pētniecisku kontekstu, taču ar samērīgu sapņošanas devu cilvēki vienmēr ir nedaudz vairāk varējuši dot no sevis sabiedrībai.
Vai pēc Jūsu teiktā varētu secināt, ka potenciāli jo vairāk kultūras vērtību saglabāsim un sakoptāku vidi veidosim, jo vairāk cilvēku to uzsūks un, iespējams, vairāk novērtēs šo misiju?
Savā ziņā – jā. Būtiskākais būtu izcelt skaistumu un nevajadzētu radīt lieko pilsētvidē, vēsturiskajā apbūvē iekļaujot kaut ko pavisam neiederīgu, vai arī kaut ko, kas nākotnē būtu ne mazāk vērtīgs, bet tomēr neiederīgs, jo neiekļaujas kopējā ainavas vēstījumā. Jāseko, lai kultūrainavā, pilsētas šķērsgriezumā viss būtu tāds, kas veido kopēju stāstu. Par to mums jārūpējas gan sadarbībā ar īpašniekiem, gan arī ar pašvaldībām un atbildīgajām struktūrvienībām, īpaši būvvaldēm, lai saglabātu šo stāstu, kas veidojies līdz mūsdienām, pat ja ar zudumiem. Tā mēs varam šo skaistumu veidot un izcelt to, kas ir autentisks un ar iespējami lielāku oriģinālo substanci. Tas arī veido cilvēku priekšstatu par estētiku, sajūtu par to, kāpēc cilvēka izcelsme, identitāte ir svarīga un kāpēc ar to būtu jālepojas. Nepietiek tikai ar to, ka mēs varam pārvietoties, lietot maņas, ka mēs eksistējam, cilvēks vienmēr meklējis vairāk. Piemēram, jau senie apbedījumi, kāpēc tie bija jāiekārto ar tādu rūpību? Tā ir cilvēka pamatbūtība – rūpes par savu tuvāko, pietāte un mīlestība pret priekšgājējiem – tā savā ziņā ir arī mīlestība pret sevi.
Runājat par darbu ar dziļu aizrautību. Ja kāds vēlētos pievienoties valsts inspektoru pulciņam, neskaitot aizrautību, kāda izglītība būtu nepieciešama?
Šis jautājums gan būtu vairāk atbilstošs personāla speciālistam, bet kopumā augstākās izglītības raksturs var būt daudzveidīgs, jo mēs runājam par ļoti daudzveidīgu kultūras mantojumu – tas attiecas gan uz mākslas vērtībām, tās dažādajām apakšnozarēm, gan arheoloģisko mantojumu, arhitektūru. Iespējams, ļoti daudzveidīgs spektrs ar vēstures izglītību, arhitekta izglītību, arī profesionāls mākslinieks vai jurists varētu darboties. Esmu šajā sarunā izteicies tā tēlaināk par lietām, bet praktiskā puse – astoņdesmit, deviņdesmit procenti no ikdienas darba – ir juridiska rakstura jautājumi. Iespējas ir plašas. Arī, piemēram, socioloģija ir savā ziņā saistīta. Arheoloģijas kontekstā joprojām gadās saskarties ar folkloras materiālu. Var rasties jautājums, kāpēc tas ir nepieciešams, bet tas tomēr pilnveido Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes rīcībā esošo informāciju par kultūras pieminekļiem, un tas var ietekmēt nākotnē izdodamās atļaujas kultūras pieminekļu pārveidošanai, pārvietošanai un tamlīdzīgi.
Tā kā esmu studējusi folkloristiku, par folkloras nozīmību piekrītu.
Tas būtu labs ieguldījums, ja Jūs kādreiz izdomātu pāriet uz valsts inspektora amatu. Skaidrs, ka jebkurā amatā ir dažādas grūtības, bet no pozitīviem, atvērtiem cilvēkiem atdeve ir lielāka. Protams, ir pretstats - tādi cilvēki, kas ar īpašu aizrautību un entuziasmu rok arī naktīs – tā dēvētie mantrači, ar kuriem it īpaši jāsaskaras arheoloģijā. Mums pat ir bijis gadījums kad racēji, laikam bija dikti sabijušies, nakts laikā iebraukuši senkapu teritorijā, un, lai netērētu laiku, aizbraucot paņēma līdzi arī velēnas.
Bet ja runā tieši par mantračiem, tas atkal norāda uz izpratnes trūkumu un būtu nepieciešams sabiedrību vairāk informēt par to, kāpēc nevajadzētu ar šādām nelikumībām nodarboties. Jāsaprot, ka svarīgas ir ne tikai arheoloģiskās senlietas, bet arī konteksts, kādā tās izvietotas. Par aizvēsturi kaut kādā mērā mums var stāstīt tikai folklora, bet arī visi nostāsti, teikas visbiežāk ir jaunāki par pašu senvietu, tāpēc šis arheoloģiskais konteksts pētnieciskā nolūkā ir ļoti svarīgs, izšķirošs.
No kolēģiem dažādus, unikālus gadījumus nācies dzirdēt, tāpat arī viedokli, ka, strādājot NKMP, ik dienas gadās piedzīvot ko jaunu un aprakstīt tipisku ikdienu nemaz neesot viegls uzdevums. Vai Jums ir līdzīgi?
Acīmredzot – kā kuram. Protams, pastāv jauni pienākumi, ir jauni objekti, bet ir daudz nemainīgu lietu, kā, piemēram, mežizstrādes darbu saskaņošana, kas aizņem lielu daļu mūsu ikdienas. Ciršanas apjomi pēdējos gados ir pieauguši. Uz mums, protams, attiecas tikai kultūras pieminekļu teritorijas un aizsargjoslas, bet apjomi ir milzīgi. Pārfrāzējot R. Blaumani, jābūt balansam starp to, kas pilda maku un to, kas pilda sirdi, bet diemžēl citreiz šie darbi notiek uz kultūras mantojuma rēķina. Bieži vien tās ir komunikācijas kļūdas, kad darba veicējs neapzināti izposta kādas vērtības. Citreiz tā ir arī cīņa ar laiku par vietām un vērtībām, kuras mēs vēl neesam apzinājuši, un citkārt tās tiek nopostītas pirms mēs par tām uzzinām un tās vairs nekad nekalpos par informācijas avotu sabiedrībai. Smags un sarežģīts izaicinājums ir arī augsnes apstrāde pēc galvenās cirtes – kailcirtes – kas varbūt mežsaimniekam meža atjaunošanai ir teorētiski perspektīva, bet reljefa pārveidojums senvietā iznīcina kontekstu. Katrs piemineklis ir vērtīgs tieši savas unikalitātes dēļ, un tas mums dod iespēju saprast, ka ikdiena tomēr nav vienāda un neatkārtojas.
Vai Jums ir kādas spilgtākas atmiņas no darba gaitām?
Daudz kas jau ir bijis, nezinu ko tieši izcelt. Droši vien jāmin tā sajūta par jaunatklātajām vietām – tur ogotāji, sēņotāji neskaitāmas reizes gājuši pāri, bet būt starp tiem kuri, iespējams, pirmie pēc daudziem gadsimtiem tur ierodas zinot, ka vieta slēpj ko nozīmīgu, senu, vēsturisku – tā sajūta ir ļoti baudāma un dod daudz vairāk pozitīvu emociju nekā negatīvie gadījumi spēj dot negatīvas.
Mēs nevaram atslēgt vēl neizpētītas piramīdas, bet varam atklāt jaunas zināšanas par ogu un sēņu vietām.
Patiesībā jebkuram cilvēkam, kuram tas interesētu, tādas iespējas ir. Tas ir noderīgi arī savas pieredzes pilnveidošanā. Šāds apzināšanas process mūsu darba kontekstā attiecas arī uz jau pieminētajām mežistrādes darbu saskaņošanām. Kultūras pieminekļa aizsargjoslā redzot reljefā īpatnējus veidojumus, ir nepieciešams pieņemt lēmumu, vai ļaut attiecīgos darbus, vai tomēr pārbaudīt vietu un tad lemt tālāk. Vispār šādu gadījumu ir daudz, bet mērķtiecīgu apzināšanas gadījumu – salīdzinoši maz. Mums, kā jau minēju, ir ierobežota laika un citu resursu kapacitāte, līdz ar to prioritāte ir valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā jau esošajiem objektiem.
Tomēr, vēlreiz teikšu, arī pagaidām neapzinātie objekti nav mazsvarīgi. Te gan arī jāskatās no citas puses. Piemēram, pagājušā gadsimta 20. gados, jaunatklājot, iespējams, senkapus, apzinātājs aprakstīja ka tie nav postīti, jo vietējie iedzīvotāji apbedījumu esamību nenojauta. Te aktualizējas jautājums, vai vienmēr vajadzētu atklāt to, par ko var paredzēt, ka tas saglabāsies. Tiklīdz visai sabiedrībai sniedzam informāciju, īpaši arheoloģisko objektu kontekstā, ikviens jebkurā laikā turp var doties. Te varam runāt par antropogēno slodzi. Diemžēl, atkritumu savākšanas problēma joprojām pastāv. Pakāpeniski nostiprinoties sabiedrības kultūras normām, problēma kļuvusi mazāka, bet pazudusi vēl nav. Tiek nodarīti arī mērķtiecīgi postījumi, apzināti meklējot šādas vietas, objektus. Tās apzina arī negodprātīgi, ar mērķi papildināt nelegālas kolekcijas. Tas ir ļoti liels zaudējums.
Jūs strādājat Vidzemes reģionālajā nodaļā. Vai salīdzinot Latvijas reģionus starp tiem pastāv lielas atšķirības? Kas ir specifisks tieši Vidzemei?
Protams, dažādu vēsturisku apstākļu dēļ atšķirības ir ļoti izteiktas. Piemēram, arhitektūras un etnogrāfijas kontekstā – muižu centru apbūves tipi pēc plānojuma, pēc arhitektoniskajām iezīmēm. Spektrs ir tiešām plašs un patiesībā Latvija ir ļoti liela valsts arī pēc kultūrvēsturiskā mantojuma daudzveidības, arī salīdzinot ar pārējām 193 valstīm, pat ar lielākām platībām.
Droši vien būtu jāveicina tūrisms, lai mūsu pašu cilvēki, ceļodami pa Latviju, arvien vairāk un smalkāk iepazītu katra reģiona unikalitāti.
Jā, noteikti. Mūsu tūrisma industrijas attīstība bijusi kā pa kalniem un lejām, arī ņemot vērā ģeopolitisko situāciju. Pirmie tūrisma objekti mums ir seni, piemēram, spriežot pēc gravējumiem iezī Gūtmaņa ala kā ceļotāju pieturas punkts pazīstams jau kopš 16. gadsimta. Ja runā par uz konkrētām auditorijām mērķētu tūrisma industriju tad tāda mums ir, orientējoši, pēdējos 20 gadus. Ja nemaldos, viss sākās 90. gados ar “Lauku ceļotāju”, bet sākumā centrālais piedzīvojums bija naktsmītne, atstājot apskates objektus perifērijā. Nu viss ir izaudzis pretējā virzienā un tā ir laba indikācija, ka mūsdienās tomēr centrālais ir apskates objekti. Attiecībā uz naktsmītnēm bijušajos muižu centros, man tas liekas veiksmīgs savienojums – dubultvērtīgs pārdzīvojums vienā veselumā.
Noslēgumā vēlos lūgt nosaukt kādus objektus, kurus Jūs īpaši vēlētos izcelt, kas Latvijas iedzīvotājiem noteikti būtu jāiepazīst. Varbūt apsverot tādus, kas līdz šim varbūt nav pietiekami popularizēti?
Man uzreiz tā grūti atbildēt, jo objektu ir tiešām daudz, katrs ar savu īpašo iezīmi, skaistumu un šarmu. Droši vien mazāk popularizēts, mazāk ievērots, bet tajā pašā laikā brīnišķīgi pasniegts tūrisma objekts ir Apes pilsētas vēsturiskais centrs ar savu, īpatnēju ielu plānojumu, specifiskām arhitektūras iezīmēm un savdabīgiem dabas objektiem. Es ticu, ka nākotnē tas būs kultūras piemineklis. Tāpat gribētu izcelt savu dzimto Līgatni kā unikālu 19.gs. sabiedrības utopijas praktiskas realizācijas mēģinājuma piemēru. Tūrismā mazāk populārs, bet pētniecības aprindās ļoti ievērojams objekts ir Riņņukalna apmetne ar upurakmeni Vecates pagastā pie Burtnieku ezera. Nezinu, kāpēc tagad tieši šo vietu iedomājos. Tur ir aptuveni 2 metrus biezs kultūrslānis ar gliemežvākiem – vēl joprojām redzams no kā pārtikuši senās apmetnes iedzīvotāji. Ja nemaldos, pētījumos secināts, ka viņi ar šīm gliemenēm barojuši pat savus suņus. Arī vieta pati par sevi ir brīnišķīgi skaista.
Sarunājās Linda Zonne-Zumberga