Pastāstiet, lūdzu, par saviem darba uzdevumiem, ko nozīmē būt reģionālās nodaļas inspektoram?
Vispirms vēlos teikt, ka Zemgales reģionālajā nodaļā, kurā darbojos, visi strādājam no sirds, lai ikkatrs izprastu kultūras mantojuma vērtības un ikviens pieminekļa īpašnieks justu atbalstu. Protams, jāpiemin, ka mūsu darbs tiek īstenots saskaņā ar normatīvajiem aktiem, reglamentu un vadītāja rīkojumiem.
Runājot par inspektora darbu, pirmkārt, jābūt zinošam, kas notiek reģionā – manā gadījumā, Zemgales reģionā - pieminekļu saglabāšanas un izmantošanas jomā un pastāvīgi jāapzina kultūrvēsturiskās vērtības. Otrkārt, mums ir svarīgi, lai katrs pieminekļa īpašnieks justos drošs, ka viņam palīdzēs atrast īsto risinājumu, sniegs profesionālas konsultācijas un atbalstu, padomus finanšu piesaistē. Inspektors izskaidro kultūras pieminekļa īpašniekam norādījumus par attiecīgā kultūras pieminekļa izmantošanu un saglabāšanu. Ikdienas darbā veidoju dialogu un atgriezenisku saiti ar īpašnieku, pašvaldību un valsts institūcijām. Cenšos īpašnieku iepazīstināt ar mantojumu un pārliecināt, ka esam mantinieki lielām vērtībām un mūsu darbu vērtēs nākotnes paaudzes – cik bijām stipri savas valsts kultūras mantojuma sargi! Bieži vien nepieciešams pārvaldes ekspertu padoms, tad organizēju konkrētu problēmu risinājumu izvērtēšanu. Jāatzīmē, ka Pārvaldes profesionāļu konsultācijas ir bez maksas. Savukārt pēc restaurācijas vai atjaunošanas darbiem, ir jāsniedz atzinums par veikto darbu atbilstību Pārvaldē iepriekš saskaņotam projektam un pārvaldes izdotās atļaujas nosacījumiem. Ir liels gandarījums, kad piemineklis tiek sakopts un sabiedrība to apjūsmo. Tādus īpašniekus mēs cildinām. Vai viss izdodas? Tas lielā mērā atkarīgs no paša pieminekļa īpašnieka atbildības un uzņēmības.
Lielais komunikācijas darbs, protams, neizslēdz uzraudzību un kontroli kultūras pieminekļu saglabāšanā, lai novērstu aizsardzības normu pārkāpumus. Objektu apsekošana iznāk intensīva, darbu plānojam, taču citreiz iznāk arī izbraukt ārpus kārtas, ja esam saņēmuši ziņas, ka kaut kas noticis, vai ja pamanītas nelikumīgas darbības. Mēs strādājam gan indivīda, gan sabiedrības labā.
Vēlos arī uzsvērt, ka mūsu darbs ir komandas darbs, tajā ir liela saskare ar kolēģiem. Jāsaka paldies nodaļas vadītājai Elvīrai Mantrovai un maniem kolēģiem Atim Artmanim, Ildzei Mīlgrāvei un Mārītei Putniņai par atbalstu ikdienā. Pārvaldes kolektīvs ir uz rezultātu orientēts, augstu vērtēju sadarbību ar pārvaldes speciālistiem no struktūrdaļām. Vajadzības gadījumos mūs, inspektorus, uz objektiem pavada arī atsevišķo jomu speciālisti, bet īpašās situācijās lūdzam mūsu vadītāja Dr. arch. Jura Dambja klātbūtni objektos.
Precizējot, ja kultūras pieminekļa īpašnieks vēlas veikt restaurācijas darbus, Jūs sniedzat padomus kā to darīt, bet pēc tam kontrolējat?
Jā, protams, kultūras piemineklis konservējams, restaurējams un remontējams tikai ar Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes rakstveida atļauju un saskaņotu projektu. Īpašnieks, iegūstot īpašumā kultūras pieminekli, saņem norādījumus, tālāk, ja notiek kādi restaurācijas darbi, protams, mēs atkal visu kārtīgi izskaidrojam, nedrīkstam nobaidīt cilvēku tikai ar likumiem, jo tie var likties skarbi. Tāpat jāņem vērā, ka ir dažādi cilvēki un dažādas iespējas, ne visiem ir gana finanšu līdzekļu, lai veiktu liela apjoma restaurācijas darbus. Ir arī tādi īpašnieki, kas spēj savu īpašumu vien sakopt un uzturēt minimālā kārtībā. Šos cilvēkus iedrošinām startēt dažādos konkursos, lai piesaistītu finanses, sniedzam viņu projektiem atbalsta rekomendācijas. Tomēr galvenais, kā mēs to skaidrojam īpašniekiem, ir aptvert ar kādu attieksmi un pietāti pret mantojumu būtu jāizturas un ka neko nedrīkst darīt pašdarbīgi. Jārīkojas nepārveidojot kultūras pieminekli un izmantojot tikai oriģinālam atbilstošus materiālus, nesamazinot pieminekļa kultūrvēsturisko vērtību. Savukārt, ja piemineklī plānoti ikdienas sakopšanas darbi, iespējams nekāds skaņojums nav nepieciešams, katru situāciju izvērtējam. Diemžēl ir arī administratīvās lietas, taču mēs cenšamies, lai ar īpašniekiem veidotos dialogs. Skaidrot, lai veidojas sapratne, nevis tikai sodīt. Sodām vien tad, kad īpašnieks neko nedara, piemineklis iet bojā, tajā nekas nenotiek. Turklāt uzreiz nesodām. Vispirms uzrakstām priekšrakstu, tikai ja tad cilvēks nereaģē, tiek piemērots administratīvais sods, taču tas nav mūsu primārais darbs. Galvenais ir izskaidrot, izglītot, palīdzēt atrast kopsaucēju, lai sasniegtu mērķi.
Piebildīšu, cilvēki saprot, ka kultūras mantojums ir jāsargā jaunajām paaudzēm. Par objektu atjaunošanu arī pašai ir liels gandarījums, tas ir aizkustinoši. Arī tad kad mēs organizējam Eiropas kultūras mantojuma dienas, kas notiek katru gadu ar jaunu tēmu, man tiešām sirds ir saviļņota, kad redzu cik daudz entuziastu novadnieku stāsta par savu mantojumu. Ir jūtama tāda sirds degsme! Man tas tiešām ir ļoti svarīgi un es esmu lepna par šo darbu, tāpēc arī ilggadēji varēju nostrādāt mantojuma aizsardzībā – man tas ir sirds darbs.
Ir svarīgi spēt uzklausīt cilvēkus, ne tikai vērsties pie viņiem ar prasībām?
Jā, jāsaka gan, šajā darbā komunikācijai ar cilvēkiem ir ļoti liela nozīme un pieredze man ir liela. Pirms sāku strādāt mantojuma pārvaldē par valsts inspektori, ilgus gadus strādāju “Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā”, kurā darbojās nacionāli patriotiski noskaņoti augstas klases profesionāļi kultūrvides jautājumos. Jau šajā darbā guvu lielu praksi komunicēt, skaidrot un veidot izpratni, attieksmi pret kultūras mantojumu. Cilvēki ir dažādi, ar ļoti dažādiem raksturiem, bet mēs, kā amatpersonas, kā valsts ierēdņi, nevaram, teiksim “pacelt balsi”, bet nevaram arī palikt kā vienaldzīgi vērotāji vai sodītāji. Mūsu darbs ir skaidrot, sniegt atbalstu, kamēr tas izdodas. Pēc savas ilggadējas pieredzes, strādājot te 28 gadus, varētu teikt, ka man nav grūtību un veidoju saturīgu komunikāciju. Protams, esam arī braukuši un dzirdējuši pārmetumus, ka mēs tik ar “likumiem ejam virsū”, bet dot neko nevaram. Manā pieredzē tad ir jāpaklusē, jānoklausās īpašnieka sāpe un patiesībā mēs arī varam palīdzēt. Mums, NKMP, ir glābšanas programma un katru gadu īpašnieki var tajā pieteikties. Te jāskaidro, ka nav gluži pieejami miljoni, tomēr spējam kaut nelielu daļu finansējuma iedalīt katru gadu un, ja darbus veic labā kvalitātē un ir labas atskaites, arī nākošajā gadā atkal var startēt. Šī glābšanas programma dod daudz! Vēl var saņemt atbalstu arī Valsts kultūrkapitāla fondā. Protams, gribētos vairāk, bet glābšanas programma ir un tas iedrošina, parāda ka arī valstij ir ieinteresētība. Jāpiebilst, NKMP atbalsts attiecas uz valsts vai reģionālas nozīmes pieminekļiem. Vietējās nozīmes pieminekļiem var meklēt atbalstu pašvaldībā vai arī Valsts kultūrkapitāla fondā. Vēlreiz atgādināšu, ka pieejamas un ļoti ieteicamas ir Pārvaldes profesionālas ekspertu bezmaksas konsultācijas, kas ir būtiskas ieceru izstrādāšanā.
Pati gan neesmu kultūras pieminekļa īpašniece, taču arī man ir aizraujoši uzzināt par vietām, kas saistītas ar maniem senčiem. Piemēram, Zemgales reģionā, Abgunstes muižā mana vecmamma savulaik gāja skolā.
Abgunstes muiža šodien piedzīvo atdzimšanu! Šī muiža, padomju gados bijusi skola, ilggadēji stāvēja pavisam tukša, nebija īpašnieka. Vienu brīdi radās cerības, taču diemžēl nekas nesanāca, līdz ieradās Avotnieku ģimene no Rīgas, kas gan pašu spēkiem, gan piesaistot palīdzību ar projektiem, ar interesantu pieeju panākuši radošu muižas attīstību. Tas izdevies saglabājot visu autentisko un notīrot padomju laiku uzslāņojumu. Tāpat ilgi aizmirstā Svētes pils tagad sāk pārsvērties par pieminekli vārda īstajā nozīmē! Pateicoties īpašnieka neatlaidībai, neizsīkstošam gara spēkam un protams arī pārvaldes glābšanas programmas finansējuma atbalstam. Sakārtotas īpašumtiesības arī Līves muižā un man ir liela ticība īpašnieka Āra Ozoliņa ģimenei, kas vieš cerības, ka atdzims atkal viena aizmirsta muiža.
Kas no garajiem darba gadiem iespiedies prātā visvairāk?
Es pati esmu jelgavniece. Te gribētos atzīmēt, kā pašlaik notiek pēdējie darbi Jelgavā, Vecpilsētas ielā 2. Jelgava ļoti daudz cietusi karā, tā tika nodedzināta gandrīz vai pilnīgi un tajā saglabājušās vien dažas, lielas arhitektūras pērles, kā Jelgavas pils, “Academia Petrina”, Sv. Trīsvienības baznīcas tornis, taču vēl ir arī Vecpilsētas kvartāliņš – tikai viena ieliņa, kura visu padomju laiku bija tāds kā nesmukums Jelgavai. Man, kā jelgavniecei, arī strādājot pārvaldē, bija sāpīgi par, jāatzīst, kā tauta tos dēvēja, “koka graustiem”. Taču laiki sāka mainīties. Pirmie šajā kvartālā darbus uzsāka Ivars Grantiņš ar ģimeni, atjaunojot dzīvojamo ēku Vecpilsētas ielā 8. Pateicoties iespējām piesaistīt Eiropas investīcijas, un arī jāsaka paldies pilsētas vadībai Rāviņa kunga vadībā, tika restaurēta Vecpilsētas ielas 14. māja, bet pašreiz atjauno namu Vecpilsētas ielā 2. Tā ir vienstāva koka ēka ar vairākslīpju jumtu un pagrabiem – zem ēkas atrodas vērtīgs 18.gs. 2. puses, 19.gs. sākuma būvniecības paraugs, kam daļēji saglabājies autentiskais veidols un fasāžu arhitektoniskā apdare. Te liela loma bija arī iestādes vadītāja, Jura Dambja kunga darba vizītēm Jelgavā. Tagad pilsētā izveidota vienota publiska teritorija Jelgavas vēsturiskā kvartāla apmeklētājiem ar funkciju – dzīves ziņas un aroda sēta ar keramikas un aušanas darbnīcām un saimes istabu. Nu jau Jelgava patiešām atbilst sauklim – pilsēta izaugsmei – un man, kā jelgavniecei, tiešām prieks.
Šis lielais gandarījums, kas rodas tagad, skatoties kā veidojas Vecpilsētas kvartāls, īpaši atceroties agrāko bezcerību, tas paliek atmiņā. Atmiņā arī palikuši pašas rīkotie Vecpilsētas svētki, kurus es organizēju, kad vēl strādāju “Dabas un pieminekļu biedrībā”, lai rosinātu sabiedrisko domu. Tolaik iedzīvotāji uz šo kvartālu raudzījās ar nepatiku, taču svētki izdevās pavisam jauki, ielā bija mākslinieka, jelgavnieka Ulda Rogas izstāde ar vecās Jelgavas vēsturisko ēku gleznojumiem, bija veco jelgavnieku atmiņu stāstījumi un speciālistu konsultācijas. Šodien ar pilsētas Domes atbalstu Vecpilsētas svētki turpinās katru gadu un ilgtermiņā ir izdevies noskaņot sabiedrisko domu.
Kā Jūs raksturotu sabiedrības izglītības līmeni kultūras mantojuma jautājumos?
Skatoties atpakaļ, domāju, tas ir audzis. Daudz ir rakstīts, darīts, diskutēts, daudz kas atkarīgs tieši no mums. Manā pieredzē, strādājot NKMP, te nākuši vidusskolēni, kuri raksta projektus par kultūras mantojumu un man daudzkārt gadījies šos jauniešus konsultēt. Bērniem jau skolās tiek mācīts par mantojumu un viņi zina kas ir kultūras pieminekļi. Arī koka arhitektūru sāk arvien vairāk novērtēt, izprast. Uz visiem kultūras pieminekļiem ir arī zīme – kultūras piemineklis. Jauki skatīties, ja pieminekļu zīme atrodas uz ēkas, kas ir atjaunota un tiešām var nest šo nosaukumu. Liela loma kultūras pieminekļu popularizācijai ir arī jau minētajām Eiropas kultūras mantojumu dienām un Pārvaldes izdotajiem izdevumiem, kas veicina sabiedrības informētību un līdz ar to izpratni. Tas viss sekmē kultūras mantojuma saglabāšanas darbu.
Ja Jums jautā kāpēc Jūsu darbs ir svarīgs, kādēļ jāsaglabā kultūras mantojums, ko Jūs atbildat?
Kultūras mantojums ir cilvēces vēsturiskā atmiņa. Kultūras mantojums veido esošās un nākotnes kultūras saikni ar pagātni. Kultūras mantojuma joma aptver kultūras vērtību saglabāšanu, aizsardzību un izpēti. Tas aptver kultūrvēsturiskās vietas, ēkas, kultūrainavu, mākslas darbus, senlietas, senās prasmes un tā ir vērtīga pieredze gan šodienai, gan nākotnei. Mūsu jaunā paaudze var skatīties uz daudz ko kā uz brīnumu. Jau minētajā ēkā Jelgavā, Vecpilsētas ielā 2 var redzēt daudzas kultūrvēsturiskas vērtības, kā, piemēram, manteļskursteni un lielo maizes krāsni. Šodien Latvijā tādu vairs nav daudz.
Vai Jums ir arī vaļasprieki?
Jā, protams! Ceļošana – iespēju robežās, baudot brīnišķīgo kultūras mantojumu. Vēl mans vaļas prieks ir mans piemājas dārzs. Lielākais baudījums ir strādāt ar puķēm jau no pavasara pirmajiem sniegpulkstenīšiem, smaržīgajiem vasaras flokšiem, rudenī nobeidzot ar rūgtenajiem miķelīšiem. Tad ir prieks un baudījums, kas dod harmoniju pēc intensīva darba. Protams, atvaļinājumā arī pastaigas gar jūru, dzīvošana pie jūras – tas dod jaunu spēku un enerģiju turpmākajam darbam.
Cik daudz jāmācās, lai kļūtu par inspektoru, kāda izglītība ir vajadzīga?
Izglītība var būt dažāda veida, jo arī joma ir plaša, bet mēs, kā ierēdņi, esam beiguši daudz kursu, tas bijis ļoti vērtīgi. Cenšamies apmeklēt seminārus, konferences, arī starptautiskas, neko nepalaist garām. Mēs mācāmies katru dienu, katru gadu, jo lielākā izglītība ir ikdienas darba pieredze. Jaunajam darbiniekam vajadzētu akadēmisko augstāko izglītību un ir ļoti svarīgi, lai cilvēks būtu erudīts un ar interesi. Tāpat ļoti svarīgas ir komunikācijas prasmes un patika pret darbu – pieminekļi ir jāmīl. Nevar nākt ar negatīvu attieksmi. Jāredz un jātic, ka piemineklis būs atjaunots! Ja šodien piemineklis stāv pamests, nākotnē tik un tā tas tiks atjaunots. Savā 28 gadu pieredzē varu teikt, ka daudz, daudz kas ir atjaunots.
Var ar lepnumu braukt pa Zemgali!
Jā, ar lepnumu! Un pastāv ne tikai mūsu skaistā Rundāles pils ar dārzu, kas ir Zemgales lepnums pateicoties izcilās personības, Imanta Lancmaņa, mūža ieguldījumam pils un dārza atjaunošanā. Tagad, varētu teikt, Zemgalē vairs neviena no muižiņām, kas agrāk bija pamesta, nav bez īpašnieka. Tajā skaitā Svētes muiža, kur bija padomju armijas daļa un ilgus gadus valdīja bezcerība, bet tagad to intensīvi apsaimnieko jauna ģimene. Tāpat Vecmēmeles un Līvbērzes muižās saimnieko enerģiski jaunu saimnieki, kas izprot kultūras pieminekļa vērtību. Īpašniekiem jāsaprot, ka galvenais saglabāt oriģinālsubstanci un autentiskumu.
Jūs jau minējāt Vecpilsētas ielu Jelgavā, kā unikālu vietu. Vai ir vēl kāds piemineklis, kuru Jūs vēlētos izcelt?
Jā, vešūzi Lielplatones muižā! To vēlos izcelt kā savdabīgu un interesantu objektu. Atjaunotais vešūzis ir autentiska 19.gs. veļas māja, kurā pieejama seno veļas mazgāšanas tradīciju apskate un iespējams ne tikai redzēt kā viss notika, bet arī paši var piedalīties. Šī ir vienīgā šāda veida ēka Latvijā, kas saglabājusies līdz mūsdienām bez būtiskām izmaiņām, saglabājot sākotnējo apjomu, vēsturisko plānojumu un daudz no oriģinālās substances. Pēc restaurācijas vešūzis 2019.g. ieguva pirmo vietu konkursā “Latvijas būvniecības gada balva”, nominācijā “restaurācija”. Tiešām labs gadījums. Jāsaka paldies novadam, kas izrādīja sapratni un sadarbojās ar pārvaldi.
Nereti raugāmies uz lielajām ēkām, bet ir arī daudz mazu ēku, dažādas palīgēkas, kas ir tikpat aizraujoši apskates objekti.
Tā ir, pilis un muižas apceļo daudzas ģimenes, tāpat baznīcas. Taču arī tās mazās palīgēkas tiek atjaunotas un koka arhitektūra mums latviešiem tomēr ir tuva. Diemžēl klimata ietekmē daudz kas gājis bojā. Tomēr daudz arī atjaunots. Mūsu darbs ir neizsmeļams un perspektīvs!
Sarunājās Linda Zonne-Zumberga