Virsraksti paliek atmiņā arī tad, ja nav laika, intelekta un intereses iedziļināties, bet mediju laikmetā tie mūs panāk visur. Vārdu savirknējums “Kultūras ministrija pasūtīja ēkas Elizabetes ielā 2 slepkavību un Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde to izpilda" vispārējā negatīvisma gaisotnē nepārsteigtu, ja būtu lasāms izdevumā, kas savu dzeltenumu neslēpj. Taču tas nāk no Nacionālās Ziņu aģentūras LETA, to alkatīgi un bez konteksta pārtver citi sabiedriskie mediji, apliecinot, ka ir nojukušas visas robežas – gan profesionālās, gan ētiskās.
Nē, nē, nekādas cenzūras un vārda brīvības ierobežošanas, katrs viedoklis ir cienījams. Jautājums ir par proporcijām un žanru, citādi viss pārlieku uzstājīgi manifestētais kļūst aizdomīgs un liek uzdot jautājumus – kam tas ir izdevīgi, kas par to maksā, kurp tas ved un kāds ir gala mērķis? Ja arhitekts Lukševics vēlas būt Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs un kultūras ministrs vienlaicīgi, tad viņam to neviens nevar liegt. Esi kaut Napoleons, ja vari vadīt karapulku! Jautājums ir par mediju spēju lietai izsekot pēc būtības un padomāt par atbildību rakstītā vārda priekšā. Kāds ir vēstījums ziņai par “pasūtījuma slepkavību”? Visas valsts iestādes ir nelietīgas, ierēdņi un eksperti ir nolaidīgi nemākuļi, kompartijas ēka ir jaunas barikādes – ejam aizstāvēt šo modernisma pili, sacenšamies sofistikā un daiļrunībā, liekam sev nimbu virs galvas, gāžam valsts varu un tūlīt pat ceļam augšā šo nabaga grimušo “gaismas pili”?
Publicētā materiāla pamatā ir konkrēta ziņa – ēka Elizabetes ielā 2 nav iekļauta valsts aizsargāto pieminekļu sarakstā. Punkts. Tāpat kā simtiem citas kultūrvēsturiski vērtīgas, bet ne izcilas ēkas. Pieminekļa statuss – tā būtu valsts, ne Lukševica personiskā atbildība. Tā būtu neadekvāta uzmanība un nesamērīgi tēriņi, kas nograutu visu valsts dotēto konservēšanas un restaurācijas programmu. Ne jau vienam gadam, bet vairākiem. Svaru kausos tieši tā ir salikts – viena skandaloza padomju laika būve un iepretim - viss mūsu gadsimtos krātais materiālās kultūras mantojums. Taču kas ir nieka “svari”, ko korektā formā pauž nez kāda tur valsts iestāde, ja pretī ir varonis, jauno barikāžu karavadonis, visu arhitektu arhitekts, kas nebaidās saukt lietas īstajos vārdos – “pasūtījuma slepkavība!” Kultūras ministrija ir diktators, NKMP tikai pakalpiņi, bet citiem arhitektiem nav ne domu, ne pieredzes, ne atbildības… Nihilisms taču ir modē, cieņa pret amatpersonām – kas tas tāds?
Un nacionālā ziņu aģentūra no objektīvas, korektas ziņas izveido skandalozu saukli, kas kodē sabiedrību – uz ko? Uz dialogu? Risinājuma meklējumiem? Uz konstruktīvu un saprātīgu rīcību? Nē, tikai uz pretējo, bet tā taču ir pamanāmāk… Dzelteni, kliedzoši un bez atbildības. Lai “pasūtījuma slepkavība” griežas sabiedrībai gar acīm un grauj labsajūtu un uzticamību valstij, tās iecerēm un lēmumiem. Tomēr gala rezultātā uzticamība krītas arī pašiem sabiedriskajiem medijiem, kas, saņemot valsts finansējumu, sacenšas skaļākā tās pašas valsts apriešanā.
Arhitektu savienība sper soli vēl tālāk un kā nenobriedis pusaudzis huligāniski tēlo “īstu vīru” – ar Kultūras ministrijas finansējumu rīkotajā “Arhitektūras gada balvā” par šo pašu naudu pasniedz kultūras ministram “Bieti”, kauna simbolu. Bravo, mēs to varam! Tikai kurp, lūdzu, tieši ved šis necieņas ceļš? Arhitekti – lūdzu celiet ēkas! Tur jūsu mutuļojošā enerģija būs īstajā vietā, un tikpat pilnvērtīgi varēs strādāt arī citi – žurnālisti rakstīs bez pārspīlējumiem, redaktori izvēlēsies citas krāsas virsrakstus un ministrijās pieņems pareizos lēmumus. Katrs būs savā vietā un bez kādas kodējošas destrukcijas.
Elvita Ruka, Mg.Art., publiciste, NKMP speciāliste sabiedriskajās attiecībās