Stūra māja (“Čekas māja”) ir Latvijas un starptautiskā mērogā nozīmīga traģisku vēsturisku notikumu vieta – unikāls objekts, kurā saglabājies plašs liecību klāsts par notikumiem, kas saistās ar PSRS okupācijas politiskajām represijām un izdarītiem noziegumiem pret cilvēci. Latvijas tautas apziņā šī vieta un apzīmējums “Stūra māja” saistās ar cilvēku ieslodzīšanu, mocīšanu, nogalināšanu un morālu pazemošanu. Ēkā ieslodzīto un arī nogalināto cilvēku likteņstāsti izraisa spēcīgu cilvēku līdzpārdzīvojumu. Latvijā nav otras tādas vietas, kas jau esošajā veidolā var kalpot kā vēstījums un brīdinājums nākamajām paaudzēm, lai šādi noziegumi vairs neatkārtotos. Ņemot vērā Krievijas agresiju pret Ukrainu un tās politiku, kas apdraud mieru un demokrātiju kā vērtību Eiropā, Stūra mājas kultūrvēsturiskā nozīme ir būtiski palielinājusies.
Objektam aizsargājama arhitektūras pieminekļa statuss noteikts kopš 1998.gada 29.oktobra, ēkas nelielai daļai vēsturiska notikuma vietas statuss piešķirts 2009.gada 11.februārī, bet 2023.gada 28.augustā, ar Kultūras ministra rīkojumu, visa ēka ir kļuvusi par valsts nozīmes vēsturiska notikuma vietu. Ilgstošā periodā veicot kultūrvēsturisko izpēti arvien vairāk atklājušās jaunas liecības. Konstatēts, ka ir saglabājušās ar vēsturisku notikumu – represijām pret Latvijas tautu – saistītas telpas (piemēram – šautuve, ieslodzījuma kameras, pastaigu laukums, stiepļu sieta nožogojumi kāpņu telpās un liftu šahtās, izmeklētāju kabineti ar restotiem logiem) un represīvās iestādes iekšējo sakaru līniju aprīkojums visā ēkas apjomā, ne tikai daļā no ēkas pirmā stāva un pagrabstāva, un tai piegulošā teritorijā esošajos divos iekšpagalmos un caurbrauktuvē.
Izskanējusī iecere turpmāk okupācijas tēmai atvēlēt tikai nelielu ēkas daļu vairs nav realizējama, jo vēsturiskās liecības ir fiksētas visā ēkā, un valsts aizsargājama kultūras pieminekļa statusa noņemšana tiesiski nav iespējama. Ēkas pārbūve jaunai funkcijai būtu saistīta ar plānojuma un interjeru apdares izmaiņām, vēsturisku elementu pārvietošanu vai aizsegšanu. Jāapzinās, ka šādā objektā autentiskums – virsmu vēsturiskā patina, dabiskais nodilums, padomju laikā pievienoti elementi, iekārtas, šāvienu un mocīšanas pēdas un pat neloģiski padomju laika ēkas pārveidojumi ir kļuvuši par saglabājamu liecību. Izšķiršanās par šo scenāriju ir jau notikusi un nav apstrīdēta, lēmums pieņemts Kultūras ministrijā pēc ļoti plaša un gara konsultēšanās procesa.
Tieši šobrīd, kad Krievija izvērsusi nežēlīgu karu pret Ukrainu, pasauli pārsteidz neiedomājamas zvērības, Stūra mājas “pārzīmogošana” ar jaunu nesaistītu saturu un tēlu būtu bezatbildīgs solis, jo tādā veidā varētu tikt dzēsta atmiņa. Šīs tēmas risināšana vispirms ir valsts nekustamo īpašumu objektu gudra un tālredzīga pārvaldīšana, pēc tam kultūrpolitikas jautājums un, protams, finanšu iespējas. Bezcerīga situācija rodas tad, ja ir vēlēšanās ēku steidzami pilnībā atjaunot, bet, ja tikai novērst avārijas stāvokli, tad paveras pavisam cita aina. Šobrīd Stūra mājas visspēcīgāko vēstījumu dod jau uzskaitītās liecības, stāsts, ēkas pamestība un pat tukšums. Ēkā valdošais tukšums un klusums iedarbojas uz mūsu apziņu neparastā veidā.
Nama noteicošajai funkcijai vajadzētu būt muzejam, tas gan nenozīmē, ka muzeja ekspozīcijas telpu platībām jābūt dominējošām, bet gan to, ka centrā jābūt spēcīgam vēstījumam. Šajā gadījumā muzeja galvenais eksponāts ir pati ēka, ar tās atklātām un vēl neatklātām liecībām, gan materiālām, gan arī nemateriālām. Pateicoties tam, ka Stūra mājā nav notikuši kompleksi atjaunošanas darbi, tā saglabājusi augstu autentiskuma pakāpi. Vispirms jāsāk ar ēkas nākotnes koncepciju. Stūra mājas svarīgākā misija ir atgādināt ikvienam, lai tas, kam esam gājuši cauri, nekad neatkārtotos un neatgrieztos!
Juris Dambis Dr.arch.
27.03.2024.