Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (NKMP) ir kļuvusi par instanci, pie kuras vēršas kā pie “glābējsilītes”. “Kurš tad vēl, ja ne jūs, pasargāsiet no nojaukšanas, sagrūšanas, nociršanas, pārveidošanas… Kurš aizliegs, sodīs, cīnīsies?’’ uzstājīgi un emocionāli par saviem rūpju objektiem iestājas to aizstāvji, bieži vien pārspīlējot pārvaldes iespējas un funkcijas.
Katrs gadījums ir individuāls, taču simptomātiski, ka jūnija pirmajā pusē vien ir skaļi izskanējušas četras līdzīgas lietas, kas skar Rīgas apkaimes un kultūrvēsturiskās vides izmaiņas tajās. Visos šajos gadījumos pieminekļa statusa esamība vai potenciālā piešķiršana tiek izmantota kā pēdējais līdzeklis jau esoša konflikta atrisināšanai un sabiedrības uzmanības pievēršanai. Paldies apkaimju biedrībām un individuālajiem aktīvistiem, kas izgaismo problēmas un pierāda, ka cilvēki nav vienaldzīgi. Kopā mēs varam vairāk!
Visskaļāk ir izskanējis biedrības “Bolderājas grupa” protests pret pēkšņo ēku nojaukšanas uzsākšanu Bolderājā, Lielā ielā 8a, 8b un 6, kas ir beidzies ar katastrofu. Šķiet, ka tieši publiskā rezonanse ir paātrinājusi demontāžas aktivitāti. Kaut arī bijis Būvvaldes mutisks rīkojums nojaukšanas darbus apturēt, tie, gluži pretēji, ir notikuši daudz ātrāk un policijas uzraudzībā. Šīs ēkas nav pieminekļu sarakstā, taču pēc biedrības sniegtajām ziņām ( tika vērsta uzmanība uz potenciāliem atklājumiem bijušā Jahtkluba ēkas teritorijā – tur ir saglabājušies velvēti senlaiku pagrabi, Daugavgrīvas cietokšņa laika biedri), NKMP publiskoja vēlmi tos apsekot. Biedrības lūgums bija šos atklājumus izpētīt, pirms viss ir nolīdzināts ar zemi, un saglabāt, ja apstiprinās to vērtība. Šobrīd tas vairs nebūs iespējams, kaut Rīgas būvvalde vēl liktenīgajā nojaukšanas dienā (12.06.2020.) apliecināja, ka nojaukšanas darbi esot daļēji apturēti un īpašniekiem jāveic ēku kultūrvēsturiskā izpēte.
Tikpat aktīva ir "Anniņmuižas biedrība", kas, baidīdamās un sajūtot apdraudējumu par iespējamo ainavas pārveidi situācijā, kad Latvijas Universitāte savu īpašumu pārdod, vēlas, lai pieminekļa statuss tiktu piešķirts arī dīķim, alejai un parkam ap māju – tas aizliegtu jaunu ēku būvniecību vēl 100 metrus rādiusā, tādējādi, pasargājot, viņuprāt, apdraudēto pieminekli. Šajā gadījumā pieminekļa statuss ēkai jau ir piešķirts (Nr. 7722), tāpat ir spēkā aizsardzības josla, kas ierobežo krasas izmaiņas vidē.
Biedrība “Pilsēta cilvēkiem” aktīvi interesējas par kādas privātpersonas iesniegumu, kas ierosina iekļaut valsts aizsargātu pieminekļu sarakstā bijušo velotreku “Marss”. Mērķis ir skaidri redzams – pēdējais līdzeklis, lai parku saglabātu kā zaļo zonu. Pieminekļa statuss, viņuprāt, palīdzētu.
Tāpat viļņošanos sabiedrībā raisījusi “Torņkalna attīstības biedrības” rīkotā Valda Gavara fotoizstāde “Zūdošais Torņakalns’’, kas priekšlaikus ceļ trauksmi par “Rail Baltica” paredzamo ietekmi uz apkaimes kultūrvēsturisko vidi un pārspīlē potenciāli negatīvās sekas.
Katrs gadījums ir specifisks, taču visi tie skar sabiedrības intereses un mūsu kopīgi apdzīvoto vidi, kas sastāv gan no cieņpilnas attieksmes pret pagātni, gan no progresīva, neaizmiglota skatiena nākotnē. “Piemineklis kalpo cilvēkam, nevis otrādi,” ir mūsdienu mantojuma izpratnes pamats, dzīves kvalitāti izvirzot par būtisku argumentu mantojuma apsaimniekošanā.
Pārvalde pati neapsaimnieko nevienu kultūras pieminekli, kā tas kļūdaini izskan paviršu žurnālistu materiālos, bet sadarbojas ar saimniekiem. Īpašnieks un viņa vēlmes, viņa aprēķini un izpratne par īpašuma vērtību ir galvenā atslēga uz tā saglabāšanu nākotnē. Pieminekļa statuss nespēj glābt objektu, kura atjaunošanā vai uzturēšanā īpašnieks nav ieinteresēts – tie grūst un nodeg par spīti sodiem, kaunināšanai un likumiem. Tāpat ir brīnišķīgi piemēri, kad ar sapratni, iejūtību un senatnes vērtību izpratni tiek atjaunoti objekti, kuriem šī statusa nav. Bez godprātīga saimnieka pieminekļa statuss pats par sevi neko negarantē.
Gluži pretēji – šobrīd aktuāls ir viedoklis, ka pieminekļa statuss nav vienīgais un labākais veids, kā saglabāt atsevišķas ēkas, vēsturisko apbūvi, apkaimju savdabību un unikālo gaisotni. Pieminekļa statuss līdztekus augstajam novērtējumam un atsevišķiem atvieglojumiem uzliek arī nopietnus pienākumus un atbildību – tas ne vienmēr ir vajadzīgs un pa spēkam saimniekiem. Pasaules mantojuma tendences liecina, kas katra valsts pieminekļu sarakstā iekļauj tikai izcilības, labāko no labākā.
Latvijā šobrīd valsts aizsardzībā atrodas 8995 kultūras pieminekļi, un saraksta paplašināšanai ir jābūt ļoti spēcīgiem argumentiem. Protams, jaunatklātā pieminekļa statuss nekur nav zudis, jauni atklājumi ir iespējami, bet tiem ir jābūt izciliem pēc būtības – mākslā, arhitektūrā, arheoloģijā vai vēsturiski nozīmīgu vietu kontekstā. Ja statuss kļūst tikai par glābšanas riņķi cīņā ar potenciālu apdraudējumu, tad tā jēga tiek degradēta.
“Ja visu vērtīgo iekļautu pieminekļu sarakstā, tad nonāktu arī līdz 90 000, bet tas nav risinājums”, uzskata NKMP vadītājs Juris Dambis. “Daudz svarīgāk ir panākt, lai cieņa pret mantojumu strādātu ikdienā, sākot ar ģimeni un beidzot ar pašvaldībām. Kontrasta princips – vai nu tas ir piemineklis vai jānojauc – ir aplams pēc būtības. Tas, kas pietrūkst, ir racionāla un cilvēciska attieksme pret vērtībām. Ja rūpēsimies visi, tad nosargāsim vairāk un labāk. Nevēlami ir, ja ar pieminekļa statusu sākas spekulācijas un to izmanto cita veida attiecību risināšanā, ” uzsver iestādes vadītājs.
Kādi tad ir citi mehānismi mantojuma aizsardzībai? Pirmkārt, tā ir teritoriālā plānošana un pilsētu noteiktās aizsardzības joslas. Pārvalde teju katrā gadījumā būs pārliecināta, ka vēsturiskās ēkas ir jācenšas saglabāt, ka oriģinālā substance ir vērtība, kas ir respektējama - gan Bolderājā, gan Torņakalnā, gan Teikā, gan Imantā. Taču pārvaldei nav tiesiska pamata atļaut vai neatļaut nojaukt senas ēkas – kamēr tās nav iekļautas pieminekļu sarakstā, to likteni nosaka pilsēta. Pārvalde var sniegt konsultācijas, sūtīt speciālistus, novērtēt, sagatavot atzinumu, bet lēmuma pieņemšana ir un paliks pilsētas struktūru kompetence.
Gadījumā ar Bolderājas ēkām ir paradokss – Pilsētas attīstības plānā tās atrodas apbūves aizsardzības teritorijā, ko ir noteikusi pašvaldība, taču pati pašvaldība izsniedz atļauju ēku nojaukšanai, ko vēlāk it kā aptur, tomēr piektdienas vakarā notiekošajos demontāžas darbos neiejaucas. NKMP speciālisti tikmēr spiesti iegūtās ziņas un informāciju apkopot attālināti, jo ēkas saimnieks atsakās viņus ielaist savā īpašumā. Šis ir piemērs situācijai, kad sadarbība ar saimnieku nesolās būt veiksmīga, bet bez īpašnieka piekrišanas nav iespējams piešķirt pieminekļa statusu (izņemot, ja valsts īpašumu atsavina tiesas ceļā). Šeit ‘’glābšanas riņķa’’ paņēmiens nestrādā un ir jāmeklē citi risinājumi.
Katram gadījumam ir savs vēsturiskais, birokrātiskais un cilvēciskais stāsts, ko gandrīz neiespējami salīdzināt. Konflikta situācijās katrai pusei šķiet, ka viņiem pieder vienīgā patiesība, kamēr cieš pats objekts. Lai mantojumu saglabātu ar cieņu pret apkaimju iedzīvotāju vēlmēm, bet respektējot arī īpašnieku intereses, vistālredzīgākais ir izglītošanas un pārliecināšanas ceļš. Jo vairāk paši cilvēki pieprasīs saglabātu kultūrvēsturisko vidi, jo vairāk tam atsauksies saimnieki. Mantojuma pārvalde var iesaistīties dialogā, rādīt labos piemērus un pārliecināt, taču nekad nebūs iespējams katrai ēkai pielikt kultūras pieminekļa zīmi. Taču, arī gadījumos, kad speciālisti aicina šo statusu piešķirt, tālākā rīcība atšķiras.
Tāds, problēmas kontekstam atbilstošs gadījums, bija ar Spilves lidlauku un dispečeru ēku, kuru kā industriālu pieminekli valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā aicināja iekļaut privātpersona, vēlāk tapušās biedrības “Latvijas Aviācijas muzejs “Spilve”” valdes loceklis Roberts Klimovičs. Tas notika 2018. gada beigās, kad Latvijas aviācijas šūpulim draudēja iznīcība – ēkas nomnieks grasījās uzsākt lidlauka demontāžu. Kaut arī lidostas “Spilve” ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, teritoriju tas neglābj. Toreiz pārvaldes speciālisti atzina pieminekļa kultūrvēsturisko vērtību un aicināja paplašināt jau esošā pieminekļa (lidostas) aizsardzības zonu. Divi Rīgas domes departamenti tam piekrita, divi bija pret, līdz dome kopumā atsūtīja negatīvu atbildi. Šajā gadījumā “glābšanas riņķa” paņēmiens nostrādāja daļēji – lidlauks demontēts netika, bet Rīgas domes attieksme pret šī unikālā kompleksa nākotni ir palikusi neskaidra. Zaudētājs ir sabiedrība un noniecinātā Latvijas aviācijas vēsture, kam liegts cieņas pilns un perspektīvs piemineklis – potenciālais aviācijas muzejs.
Protams, šie piemēri izstāstīti ļoti konspektīvi, katram ir daudz papildus apstākļu. Tieši tāpēc kaislībās un kolīzijās būtu vērts katru gadījumu izskatīt ar pietāti un iedziļināšanos, izvairoties no tendenciozas un nepārbaudītas informācijas. Mantojuma pārvalde ir gatava sadarboties gan ar apkaimju biedrībām, gan žurnālistiem, taču nevaram atbildēt par procesiem, kas visā pilnībā nav mūsu pārziņā. Vienīgais “glābšanas riņķis” kultūrvēsturisku sabiedrisku ēku glābšanā ir godprātīga attieksme un mērķis vairot sabiedrisko labumu.
Attiecībā uz aktualizētajiem jautājumiem, lietu virzība ir sekojoša:
Bolderājas objekti arī pēc demontāžas tiks apsekoti un izvērtēti. Ja būs unikāli atklājumi, tad varētu tikt izvirzīts priekšlikums par iekļaušanu pieminekļu sarakstā, taču īpašnieka pretestība jau šobrīd ir novedusi pie daļējas drupu kaudzes un izrādījusi nihilistisku attieksmi pret sabiedrisko domu.
Par Anniņmuižas jautājumu 12. jūnijā notika biedrības pārstāvju un NKMP tikšanās, par statusu ainavai tiks lemts pēc radušos apstākļu izpētes. Šajā gadījumā īpaša uzmanība tiks pievērsta teritorijas attīstības plānam un iespējamajām izmaiņām tajā.
Bijušais velotreks “Marss” gaida izvērtējumu, bet “Rail Baltica” projekta galīgā saskaņošana pieminekļu kontekstā vēl nav notikusi.
Elvita Ruka, NKMP sabiedrisko attiecību speciāliste
Foto: Bijušais Bolderājas ugunsdzēsības depo - kādreiz izcila ainavas zīme un labas koka arhitektūras paraugs. Tagad - rindā uz nojaukšanu.