Mantojums ir visapkārt, tas, paaudžu paaudzēm uzkrāts, veido mūsu šodienu – kā fons un vērtību radītājs. Tas, ko redzam, paliek mūsos, tāpēc publiskā telpa ir svarīga. To saprot ne tikai profesionāļi, bet arī cilvēki, kuru vēstījumu var saukt par “tautas balsi”. Šajā vārdu salikumā nav ironijas, tautas balsī bez negantuma ir arī saprāts.
Vēstules rokrakstā valsts iestādēs nonāk reti, jo īpaši tādas, kurām nav akūtas vajadzības statuss. Jūnija sākumā tādu NKMP ir atsūtījis rīdzinieks U.Auziņš, lai izstāstītu savas domas par to, kāpēc “vēl aizvien mulsina tās pieminekļu aizsardzības plāksnītes, kas ļoti bieži sastopamas pie laukakmeņu drupām un pustukšām ēkām”. Vienkāršos pārspriedumos kungs nonāk pie secinājuma, ka “ne visi pieminekļi atbilst saglabājamo statusam un tādēļ arī nebūtu par tādiem saucami” un atgādina, ka pieminekļa plāksnīte uzliek arī lielu atbildību: “neviena pieminekļa drupas valstij godu nedara, “ko nevar celt, to nevar nest” – šos vārdus būtu jāņem vērā, pirms kaut kam piešķirt pieminekļa statusu”.
Braukājot pa Latvijas pilsētām un laukiem, tieši vēsturiskās celtnes piesaista uzmanību un rada vietas īpatnējo šarmu. Ne tikai speciālistiem ir pierasts, ka acis pašas meklē zili balto pieminekļa zīmi – tā arī “tautas masām” ir norāde, ka objekts ir izcelts, saprasts, novērtēts, ka ar to var lepoties. Tā ir kā goda zīme, bet reizēm izraisa šaubas un jautājumus.
Sākums zīmes izvietošanai Latvijā meklējams jau astoņdesmito gadu beigās, kad atmodas gaisotnē mantojuma saglabāšana kļuva arī par būtisku tautas nacionālās pašapziņas sastāvdaļu. Šī zīme ir starptautiski pieņemta un atpazīstama, ar to tiek demonstrēta pieminekļa universālā vērtība arī pasaules kontekstā. Tātad – lepnums, gods un atbildība. Senākajām uzstādītajām zīmēm nu jau ir aptuveni trīsdesmit gadu, jaunākās nāk klāt likuma kārtībā, bet pa vidu ir pati krāšņā dzīve, kas uz pieminekļiem iedarbojas gan ar laika zobu un dabiskām katastrofām, gan īpašnieku maiņām un naudas likstām. Tā arī var gadīties, ka kāda no pieminekļa goda zīmēm šobrīd atrodas pie funkcionāli neizmantojamas vai nekoptas ēkas, problemātiska objekta, kurš pieminekļu sarakstā atrodas, bet ar saimnieka godaprātu vai centību neizceļas.
Pieminekļa izvietošanas zīmi nosaka likums: ‘’pēc objekta īpašnieka (valdītāja) pieprasījuma Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde izsniedz viņam nekustama kultūras pieminekļa aizsardzības plāksni, ko objekta īpašnieks (valdītājs) piestiprina pie kultūras pieminekļa redzamā vietā. Publiski pieejamiem kultūras pieminekļiem — ēkām un būvēm — plāksnes izvietošana ir obligāta”. Tātad vispirms ir jābūt saimnieka iniciatīvai, tad seko NKMP reakcija. Privātīpašnieks var arī zīmi nepieprasīt, tāpat dabā neapzīmē mākslas un arheoloģijas pieminekļus. Komentējot neizpratni par zīmes izvietošanu pie “šaubīgiem” objektiem, jāpaskaidro - ar pastāvošo likumdošanu zīme apliecina objekta kādreiz notikušo iekļaušanu pieminekļu sarakstā, bet nav ekvivalents godprātīgai aprūpei.
NKMP vadītājs Juris Dambis vieš skaidrību par zīmes izcelšanos. ‘’Tas, ka pieminekļa zīme atrodas pie pussabrukuša pieminekļa, nav pretrunā ar tās jēgu. Tās pirmssākumi meklējami Hāgas konvencijā par rīcību militāru konfliktu gadījumā. Lai neiznīcinātu kultūrvēsturiskas ēkas, valstis vienojās pie tām izlikt šo zīmi, kas signalizē – stop, tā ir vērtība! Tās funkcija bija brīdināt un informēt, lai pasargātu no apdraudējuma. Humāna vienošanās, kas pārauga pieminekļu sargāšanā arī miera laikā. Kad astoņdesmito gadu sākumā šī prakse izplatījās Polijā un citviet, tad bija pretinieki – kāpēc šī zīme? Nav taču karš! Uzvarēja viedoklis, ka pieminekļi ir apdraudēti pēc savas būtības, pārnestā nozīmē tiem iznīcība draud nepārtraukti – kaut no dabiskās novecošanas’’. Līdz ar to zīmei pirmkārt ir informatīva funkcija, kas tam pievērš sabiedrības uzmanību – arī tad, ja tās ir laukakmeņu drupas vai pustukša ēka. Tomēr godprātīgas apsaimniekošanas jautājumu tas neatceļ…
Ar roku rakstītajā vēstulē U.Auziņš sniedz šādu padomu “Ja arhitektūras piemineklis ir valsts vai pašvaldības īpašums neatkarīgi no tā, kurā valsts daļā atrodas, tad īpašniekam par to ir jārūpējas, jāuztur kārtībā, gluži tāpat, kā jūs to pieprasāt privātīpašniekam. Ja tas nav iespējams, no pieminekļa jāatsakās”. Protams, katra situācija ir atšķirīga, tomēr “tautas balss” ir saskatījusi vienu no lielākajām problēmām - diemžēl starp necienīgi aprūpētajiem objektiem ir arī nopietns skaits VAS “Valsts Nekustamie īpašumi” un pašvaldībām piederoši kultūrvēsturiskie pieminekļi, un jautājums par to likteni – glābt vai nolīdzināt ar zemi, ir aktuāls.
“Es domāju, ja arhitektūra ir veca (t.i.sena), bet saglabājusies, tad tā jāuztur tehniskā kārtībā, bet, ja tai ir grūtības uzturēties šajā pasaulē, tad tā ir jānojauc,” raksta vienkāršais mantojuma filozofs, kā piemēru sniedzot ieskatu personiskajos atklājumos. “Kad pirms 50 gadiem man bija iespēja būt Šveicē, tad varēja salīdzināt Ženēvas vecpilsētu, kas vizuāli patiešām bija veca – fasādes nekrāsotas, notecējušas, bet ēkās dzīvoja cilvēki, darbojās kafejnīcas u.c. – tās bija funkcionāli kārtībā. Taču Bernē skats bija kā leļļu pilsētā – gludas, krāsainas fasādes, puķes pie visiem logiem, bet tukšums. Ko vēlamies mēs?”
Protams, tā ir ‘’sakārtota vide ar pamatotu un estētisku arhitektūru”, kur pieminekļa zīme ir apliecinājums – speciālisti novērtēja, saimnieks godprātīgi cenšas, kultūrvēsturisks baudījums visiem. Bet, ja dažādu apstākļu dēļ kāds no posmiem izkrīt, tad lēmumiem būtu jābūt racionāliem un tādiem, kas nepakļaujas tendenciozām manipulācijām. “Ko nevar celt, to nevar nest,” atgādina kungs, kura cienījamie gadi un glītais rokraksts liek vismaz ar cieņu ieklausīties. Jā, arī domājot par ēku Elizabetes ielā 2, kuras renovācijā būtu jāiegulda 30miljoni, vienlaikus vēsturisko substanci neatgriezeniski zaudējot.
Elvita Ruka, Mg.art., NKMP speciāliste sabiedrisko attiecību jautājumos