Mantojuma nozares cilvēkiem barikādes bija procesa turpinājums – ja iepriekš neatkarības ideja tika lolota un tuvināta, sargājot pagātnes liecības, tad 1991.gada janvārī nākotnes vārdā bija jāiet ielās. Tas sanāca “uz darbu” vārda tiešajā nozīmē, jo pieminekļu aizsardzības institūcijas atradās pašā notikumu epicentrā – Vecrīgā un Antonijas ielā. Darba apmeklējums tolaik bijis par visiem 200%, jo klāt nākušas arī naktis – atceras barikāžu dalībnieki.
STARP MINISTRIJU UN PIESKATĪTĀJIEM
“Barikāžu laikā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, tagadējā NKMP, jau bija dibināta,” stāsta Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs arhitekts Juris Dambis. “Atradāmies vairākās ēkās. Mans kabinets un apjomīgais pieminekļu dokumentācijas krājums no brīvvalsts laika, ko speciālistu vidē dēvēja par ”Plauciņa arhīvu”, mājoja Kultūras ministrijā, toreizējā Leona Paegles, tagad Antonijas ielā. “Trīs brāļos” strādāja Restaurācijas institūts, bet vairākas pētnieku nodaļas mitinājās Klostera ielā 5 un 7. Jā, tas bija notikumu epicentrs. Veicot savu darbu un apmeklējot kolēģus, jau biju barikāžu varā. Labprātīgi un ar visu pārliecību, ” apliecina iestādes vadītājs, apgalvojot, ka barikāžu laikā regulējumu “no augšas” nav bijis, taču visi “apbrīnojami labi pašregulējās”.
“Tolaik orientēties bija vienkārši, nostāja bija atšifrējama uzreiz – interfronte vai savējie. Visi mantojuma cilvēki bija aktīvi, bet arī kopumā pozitīvi domājošo un cilvēku ar brīvības ideju sirdī bija vairākums. Bija saujiņa svārstīgo, kas minstinājās kaut kur pa vidu, atstājot iespēju – ja nu kas, tad pamukšu malā. Bija arī cilvēki ar dubulto uzdevumu, kas kalpoja iepriekšējai varai, skraidīja kā tādi temperatūras mērītāji, vāca informāciju un ziņoja tālāk, tomēr viņi bija mazākumā. Ja nebūti bijusi tik pārliecinoša sabiedrības iesaiste, tad būtu bijis daudz grūtāk. Tie, kas gribēja pavērsienu atpakaļ uz PSRS, kapitulēja tautas morālā pacēluma priekšā. Tiem, kas pieskatīja, bija jāizvēlas, kurā pusē nostāties. Cik viņu tomēr bija daudz! Visa mūsu dzīve bija tik uzraudzīta! Jā, arī pārmaiņu laikos, es teiktu – īpaši tad, jo vajadzēja uztaustīt, kurš uz kuru pusi… Janvāra nedēļas laikā neslēptā pretestība noplaka, notikumi Maskavā partijniekus vairs neiedrošināja, un viņi pieklusa. Kultūras ministrijā kopumā pozīcijas bija skaidras, īpaši ministra Raimonds Paula darbībā,” atceras Juris Dambis un apgalvo, ka trauksmainajā barikāžu laikā pēc iespējas darīts arī ikdienas darbs – gan samazinātā intensitātē. Ministrijas ēkā vīriešiem pēc kārtas bija jādežūrē pa nakti, pārējie aktīvākie laiku pavadīja patruļās Vecrīgā. Uzdevums vienkāršs – būt tautai, kas kopā tiecas uz brīvību, radīt masu iesaisti 24/7.
SPĒKS IZNĀCA LAUKĀ
“Jaunībā laika un enerģijas šķiet vairāk, gulēšanai pietika ar pāris stundām. Dzīvoju Baltezerā, sieva un māte barikādēm cepa pīrāgus. Man paveicās, ka degvielas krīzes laikā man tā bija. Mašīna deva iespēju nokļūt arī tālākajos barikāžu punktos, pabiju visur. Atceros kādu epizodi, kad man palūdza apbraukāt apkārtni un steidzami ziņot, ja tuvojas padomju militārā tehnika. Tad izjutu lielāku spriedzi. Parasti es atgriezos nakts vidū un pret rītu devos ceļā. Nekāda noguruma, jo kopības sajūta pacilāja un deva spēku. Atnākot vai atbraucot, vienmēr ielās, barikāžu pūlī, satiku draugus, kolēģus, skolas, studiju biedrus… Ej kā caur savējiem! Kā arhitekts īpaši novērtēju barikāžu izveides loģiku – ja tanki piebrauktu, tiem viegli nebūtu, kur nu vēl cilvēkiem! Viss bija pārdomāts un nostrādāts perfekti – to nevar ar pavēli, tur vajag idejisko pārliecību. Jā, tāda bija – lielā ideja cēlās pāri visam personiskajam. Tie bija unikāli vēsturiskie apstākļi. Tautas spēks tieši barikāžu laikā iznāca laukā, pie tam apbrīnojami vienotā un kulturālā veidā. Uzvarēja tautas gara spēks, kas ļāva rezultātu sasniegt mierīgā veidā. Domāju, ka tas visvairāk tracināja pretējo pusi. Miers un neļaušanās provokācijām. Ja sāktu grautiņus un kautiņus, tad arī pretī varētu vērst bruņotu spēku, bet mēs paņēmām ar izturību… Tā arī “tā nakts pagāja” – visa nedēļa kā neaizmirstams un neatkārtojams pārdzīvojums. Īpašas bailes nejutu, ja nu vienīgi satrauca šaudīšanās Bastejkalnā, kur netrāpījos notikumu brīdī, bet ar savām acīm redzēju un izjutu sekas. Mēs jau joprojām nezinām, kas un pēc kura pavēles šāva, kādi spēki rīkojās un kāda ir to inerce šodien,” atzīst Juris Dambis. Tāpat viņš uzsver, ka mantojuma joma vienmēr ir bijusi saistīta ar politiku, tā ir bijusi pietiekoši nozīmīga, lai padomju laikos tiktu īpaši uzmanīta – kāds nepārtraukti par to ir uzstājīgi un skrupulozi interesējies. Kāpēc?
VISU NOĀRDĪT NEVAR
“Mantojuma nozares specifika ir tā, ka caur pagātnes liecībām var veidot ideoloģiju. Ja ir ēka, tad caur to var redzēt un vērtēt, kas pagātnē ir bijis labs, kas slikts, kas apšaubāms. Padomju ideoloģija uz pagātni raudzījās ar aizdomām un nosodījumu, vērtēja tikai negatīvi, bet mantojums to apgāza. Muižas, pilis, baznīcas, bagātīgie īres nami – viss netieši stāstīja, liecināja, deva sapratni, ka tuvākā un tālākā pagātnē ir tapušas vērtības, ka cilvēki ir dzīvojuši citādi. Atmiņas un pagātnes ideāli jau tāpat bija dzīvi, tos paaudzēm nodeva no mutes mutē, saglabāja dzimtas atmiņās. Ēkas un citi pieminekļi varēja to apstiprināt, apliecināt, jo īpaši brīvvalsts laika Latvijas uzplaukumu. Tāpēc arī šo jomu tik ļoti uzraudzīja – lai neizceltu ideoloģiski nepareizus objektus, ” skaidro arhitekts, kuram vērtību izpratne esot ieaudzināta ģimenē. Pat tad, ja brīvvalsts laiks nav slavināts tieši un skaļi, pat piesakot uzmanīties un neizklāstīt savu pārliecību nevēlamiem ļaudīm, tik un tā veidojusies izpratne, ka brīvvalsts iekārta bijusi pareizāka. Tas, ka mēle nedaudz jāpievalda, jaunībā tikai vairojis azartu – bijis pat interesantāk, aizraujošāk, savā ziņā spēle, kurā jāizrādās gudrākam un attapīgākam.
“Kas literatūrā ir vārds, tas mantojumā ir reālais objekts. Visu mantojumu nekad nenograusi, tas ir acu priekšā. Arī nolaists tas spēj liecināt. Nevar teikt, ka padomju laikā kaut ko īpaši nīcināja, drīzāk postīja nolaidība un nesaimnieciskums. Ideoloģiski nepareizas bija baznīcas, taču masveidā tās nenoārdīja. Muižas, pilis piemēroja citiem mērķiem. Bija objekti, kas kļuva par paraugiem un apliecināja, ka arī padomju vara par mantojumu rūpējas – Rundāles pils, Pēterbaznīca, Rīgas doms… Joma tika uzraudzīta, lai neizceltu ko idejiski nepareizu, bet speciālisti strādāja. Sīksts darbs mantojuma saglabāšanā notika visu laiku un neapzināti tuvināja atmodu. Ar ko tad tā masveidā sākās? Ar patiesu vērtību atzīšanu un atjaunotām baznīcām! No astoņdesmito gadu beigām neatkarības gars tika sludināts arī no kanceles, un pieminekļu aizsardzības sistēma to veicināja. Mantojuma nozare bija progresīva, ” apliecina Juris Dambis un ir pārliecināts – arī pieminekļu aizsardzība nopietni veidoja ceļu uz valstisko neatkarību. Par to liecina arī kāds starptautisks novērtējums – “Trīs brāļiem”, ilggadējai mantojuma jomas mītnei, piešķirta prestižā Eiropas kultūras mantojuma zīme. Pamatojumā novērtēts fakts, ka tās ir senākās saglabājušās dzīvojamās ēkas Rīgā, taču galvenā kvalitātes zīme – Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes un nozares speciālistu devums mantojuma aizsardzībā, kas tuvinājis valstisko neatkarību. Barikāžu laiks bija cīņas kulminācija, taču ar to vēl nekas nebeidzās.
SIMBOLI IR JĀNOMAINA
Kaut barikāžu pacēlums bija pārliecinoši paudis tautas nostāju, pilnīga skaidrība vēl iegūta nebija, uzskata Juris Dambis. Viņaprāt daudzu prātos vēl turpinājās piesardzības periods: “Lai arī pakaļ neatbrauca un uz Sibīriju neaizsūtīja, pieskatīja mūs vēl vairāk”. Jo īpaši dubultā morāle izpaudusies ideoloģisko pieminekļu jautājumā, kas aktualizējies pat pēc barikādēm.
“Ko darīt ar “ļeņinekļiem”? Šis jautājums mūs kā iestādi satrauca dubultā. Bija skaidrs, ka simboli ir jānomaina, ka sabiedrībai ir tiesības atbrīvoties no tā, ko tā uzskata par nepieņemamu. Taču tolaik arī ideoloģiskie pieminekļi, visi Ļeņini, tautas komisāri un partizāni, bija iekļauti valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Tas bija apstiprināts 1983.gadā un spēkā bija joprojām. Tieši mūsu iestādei vajadzēja tos sargāt, bet sanāca pretēji, ” atceras Dambis, kas īsi pēc barikādēm vērsies pie Kultūras ministrijas vadības un Ministru kabineta ar priekšlikumu ātri izslēgt no pieminekļu saraksta visus padomju varas simbolus. Pretēji gaidītajam, no Ministru Padomes augstas amatpersonas vispirms saņemts pamatīgs brāziens un norāde, ka jaunais cilvēks, acīmredzot, nav pietiekoši pieredzējis ne politikā, ne vadībā. Viņa paustā nostāja bijusi “lai vāc tie, kas to grib, bet mums nevajag iejaukties”.
“Teicu, ka sanāk pretruna, bet atsaucību nesaņēmu, un ļeņinekļi palika valstiski aizsargājamo sarakstā. Tad mums cilvēki zvanīja, jautāja, brīdināja, teica, ka tur un tur grasās kādu pieminekli nogāzt. Daži pat jautāja atļauju, un mēs devām. Pārsvarā mutiski. Padomju simboli sāka pazust no pjedestāliem jau 1990.gadā – cits skaļi un ar masu piedalīšanos, cits klusāk, taču process bija nenovēršams un bijušajai elitei nepatīkams. Vecā vara to uzskatīja par zaimošanu,” dramatiskos notikumus atceras Juris Dambis.
“Mākslinieciskas vērtības daudziem ideoloģiskajiem pieminekļiem nebija, bija pat tipveida projekti. Daži sarkastiski izcēlās, piemēram, Kuldīgas Ļeņins, kas bija ietupināts eglītēs visai nepārprotamā pozā, tāpat vadoņa piemineklis pie Dubultu stacijas – bija arhitektu joks, ka stacijas viļņa formā radītais jumts tā būvēts, lai Ļeņins varētu, kājās stāvot, pieiet pie kases, nopirkt biļeti un aizbraukt mājās, ” to laiku noskaņu pieminekļu frontē atceras Dambis. Notikumi, protams, attīstījās un kādam par tukšajiem pjedestāliem bija jāatbild.
LAIKS AR IZSAUKUMA ZĪMI
“Bija brīdis, kad vienlaikus darbojās divas prokuratūras – Latvijas Republikas un PSRS. No pēdējās saņēmu pavēsti, ka man jāierodas prokuratūrā – pret mani kā iestādes vadītāju ir ierosināta krimināllieta par Ļeņina un viņa līdzinieku pieminekļu iznīcināšanu. Nevar teikt, ka biju iepriecināts. Ar pavēsti ierados pie ministra un teicu – te nu mēs esam! Ko darīt? Pauls ilgi nedomāja, bet piezvanīja Ivaram Godmanim. Tas notika pēcpusdienā, bet nākamās dienas rītā Ministru kabinets apstiprināja, ka visi ļeņinekļi ir izņemti no valsts aizsargājamo pieminekļu saraksta. Tā nu mani nepaspēja notiesāt,” atklāj Juris Dambis.
Taujāts, vai tad arī šī pieminekļu kategorija nav saglabājama kā vēstures liecība, pārvaldes vadītājs atbild ar tā laika skatījumu – nocelšana no pjedestāla bijis simbolisks akts, citu vērtību manifestācija.
“Tolaik demontēt šos pieminekļus bija kā attīrīšanās no uzspiestas varas un ideoloģijas. Šobrīd mēs uz to skatāmies iecietīgāk, bet tobrīd process bija pamatots sabiedrības noskaņojumā. Bija cerība, ka noceltos objektus, kuriem bija kāda mākslas vērtība pašvaldības saglabās kādās slēgtās noliktavās, bet tas nebija mūsu kompetencē. Jā, varbūt tas bija pārspīlēti, tāds masu neprāts, taču loģisks process. Tā viņi aizgāja,” secina Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs, uzsverot, ka ideoloģiskie pieminekļi visos laikos ir atsevišķs stāsts.
“Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksts vairs nav un es ceru, ka nekad vairs nebūs pārslogots ar politiskas ideoloģijas uzspiestiem objektiem. Kultūras mantojums sastāv no uzkrātu resursu kopuma, kas saņemts mantojumā no pagātnes un kas neatkarīgi no piederības, indivīdu un sabiedrības uztverē tiek uzskatīti par vērtību, pārliecības, zināšanu, tradīciju atspoguļotājiem un paudējiem. Tas ietver arī vidi, kas izveidojusies cilvēku un vietu mijiedarbībā, laikam ejot. Patiess kultūras mantojums sniedz cilvēka dzīvei kvalitāti, tajā ir iekodēts konkrēts vēstījums, saiknē ar to mēs saskaramies ar dziļumu kultūrā un tas māca mūs dzīvot labāk. Demokrātija, cilvēktiesības, likumība un kultūra ir augstākās vērtības. Barikādes bija viens no simboliskiem sliekšņiem, kuram mēs esam tikuši pāri un nonākuši citā vērtību sistēmā. Kultūras mantojuma nozares speciālistu komanda to vienmēr ir vērtējusi apbrīnojami skaidri,” ir pārliecināts Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs.
Stāstu par barikādēm Juris Dambis nobeidz ar izsaukuma zīmēm savā 1991.gada blociņā – tās redzamas pie katras janvāra barikāžu dienas. Nekādu ierakstu. Laiks, ko nav iespējams aprakstīt. Tikai izdzīvot.
Elvita Ruka, NKMP sabiedrisko attiecību speciāliste
